Rūdolfa Blaumaņa noveļu "Andriksons", "Laimes klēpī", "Spijēnos" un "Paradīze" salīdzinošā analīze

4. Noveļu varoņi.
Noveles „Andriksons” galvenais varonis ir zemnieks Andriksons. Viņš ir godprātīgs un vēlas panākt taisnību – vēlas baronam pierādīt, ka nozāģētie koki ir bijis viņa īpašums. Andriksons uzskata, ka visļaunākā īpašība, ko viņam var piedēvēt, ir zaglīgums. Andriksons ļoti mīl savus bērnus, un godaprāts un godīgums viņā ir pārāki par dusmām, kas pierādās noveles beigās – kad zemnieks atzīstas baronam meža aizdedzināšanā.
Barons ir pretimnākošs, ciena izglītotus zemniekus, bet necieš melus un to, ja kāds nepieņem viņa laipnību. Barons ir augstprātīgs, nevēlas lai viņa padotie skūpsta viņa roku, viņam nepatīk zemnieki, kuri ož, piemēram, pēc pelējuma, barona izskats tiek raksturots kā „cilvēks, kurš radis citus izrīkot”.
Novelē „Laimes klēpī” galvenie tēli ir Ieva un Lausks. Ieva apprecas jauna un kāzu dienā nožēlo savu izvēli. Par spīti riebumam pret vīru, viņa Lauski ciena, čakli strādā un vada saimniecību – Ieva darbošanos raksturo kā vienīgo patvērumu no realitātes. Ievu apkārtnē ciena, jo, lai arī viņa ir turīga, Ieva to neizrāda. Sievietes ilgā kopdzīve ar Lauski un nelaimīgā mīla rada Ievā ļoti sāpīgas dvēseles mokas, šīs sāpes viņu sagrauj.
…