Sabiedrisko attiecību principi un metodes

No visa iepriekš minētā var secināt, ka komunikāciju vadītājiem ir padomdevēja un
izpildvaras ietekme, un viņi pilda stratēģiskā veicinātāja lomu, kā to izstrādājuši Luratty un Eppler (2006) un Zerfass (2008), nodrošinot komunikatoru dalību stratēģijās. (Zerfass et al, 2010). Atbilstoši šai stratēģiskajai ietekmei, salīdzinoši lielai komunikāciju vadītāju grupai ir “vieta pie galda”, kur tiek pieņemti stratēģiski lēmumi, turklāt lielākajā daļā organizāciju komunikācijas vadītāji ir atbildīgi par dažādām komunikācijas jomām un ieinteresētajām personām. (Zerfass et al, 2010). Runājot par organizācijas horizontālo varu, komunikāciju departamentiem ir diezgan vāja
pozīcija Eiropas organizācijās, ņemot vērā Pfeffer (1992) aprakstītos piecus enerģijas avotus. Saistībā ar savienojumiem starp formālo un horizontālo varu, komunikācijas nodaļu horizontālā jauda ir visstiprākā, ja augstākā komunikācijas vadītāja pienākumi ir plašāki. Eiropas komunikāciju
vadītājus nepiesaista riska uzņemšanās organizācijās, un katrai profesionālajai lomai ir tendence izmantot racionālu lēmumu pieņemšanu. Viņi arī ir vairāk orientēti uz grupas lēmumu pieņemšanu,
kā definējuši Holzhausen un Werder (2010),biežāk izmanto arī iekļaujošo vadības stilu(Werder and Holzhausen, 2009). Rodas sava veida ilūzija, ka speciālistiem, kuri izmanto iekļaujošu vadības stilu, šķiet, pieder lielāka vara. Iekļaujošo stilu lielākoties izmanto profesionāļi, kuriem ir augstāks
atbildības līmenis, viņi sēž valdē un strādā organizācijās ar integrētu kultūru. Šie rezultāti stingri atbalsta attiecības starp varu un lēmumu pieņemšanu (Reber un Berger, 2006) un vadību (Werder
and Holzhausn, 2009),tātad ir noenoliedzams tas, ka pastāv zināma korelācija starp varu, lēmumu
pieņemšanu un vadību, kas liekas tikai loģiski.…