Salīdzinošā politika un Eiropas integrācijas teorijas

Eiropas Savienība (ES) savu darbību aizsāka kā ogļu un tērauda kopiena, kas attīstījās kā ekonomiska, sociāla un politiska savienība. Sākumā ES bija tikai sešas dalībvalstis, kas 1990.gados pieauga jau līdz 15, bet 2004. gadā savienībai pievienojās vēl 10 valstis. Pašlaik ES sastāv no 27 Eiropas nācijvalstīm. Eiropas integrācija attīstīja arī dažādu pārvaldes institūciju rašanos Eiropas līmenī, kurām ir nozīmīga loma dažādās publiskās politikās sfērās. Tomēr Eiropas Savienība, neskatoties uz dažādajām pastāvošajām pārvaldes institūcijām, netiek uzskatīta par valsti, bet gan vairāk gan par politisku sistēmu. Pirmās politiskās sistēmas definīcijas un analīzes izstrādāja Gabriels Almonds (Gabriel Almond) un Dāvids Īstons (David Easton), kuru pamatā ir četras politisko sistēmu raksturojošās pazīmes. Politiskajās sistēmās pastāv stabils un skaidri definēts institūciju kopums kolektīvai lēmumu pieņemšanai, kā arī likumu kopums, kas pārvalda attiecības starp šīm institūcijām. Pilsoņi un sociālās grupas ar politiskās sistēmas palīdzību cenšas īstenot savas politiskās vēlmes vai nu tieši, vai arī izmantojot starpnieciskas organizācijas, kā interešu grupas un politiskās partijas. Kolektīvajiem lēmumiem politiskajā sistēmā ir nozīmīga ietekme uz ekonomisko resursu un sociālo un politisko vērtību sadali visā pastāvošajā sistēmā. Pastāv ilgstoša interakcija (atgriezeniskā saite – feedback) starp politiskajiem rezultātiem (political outputs), jaunām prasībām, jauniem lēmumiem un tā tālāk. Eiropas Savienībā tiek uzskatīta par politisku sistēmu, jo tajā pastāv visas šīs raksturojošās pazīmes, turklāt institucionālās stabilitātes un sarežģītības līmenis ir daudz augstāks kā citos starptautiskos režīmos. Pamata institūcijas ES ir Parlaments, Padome, Komisija un Eiropas Kopienu Tiesa.