Saskarsme ir cilvēku savstarpējās attiecības, praktiska un garīga sadarbība.
Jebkura mijiedarbība starp cilvēkiem ir saskarsme.
Cilvēki saskarsmē parasti izmanto divējādus līdzekļus – verbālos un neverbālos, tāpēc ir:
verbālā saskarsme – izmanto vārdus, frāzes, literāro valodu, tehnisko leksiku;
neverbālā saskarsme – izmanto pozas, žestus, mīmiku, acu kontaktu, runas tempu, intonāciju, pauzes.
Saskarsmē veidojas gan sapratne, gan nesapratne.
Saskarsme un saprašanās ir veiksmīga, ja mēs:
spējam pieņemt paši sevi tādus, kādi esam;
spējam pieņemt citus tādus, kādi viņi ir.
Saprasties palīdz empātija un refleksija.
Empātija – spēja izjust otra cilvēka stāvokli, izprast viņa vārdus un rīcību un rēķināties ar tiem.
Refleksija – spēja apzināties, kādu iespaidu cilvēks atstāj uz citiem saskarsmes partneriem, kā viņu izprot un novērtē, un atbilstoši šim iespaidam izvēlēties turpmāko rīcību.
Saskarsmes galvenais, visaptverošais uzdevums ir apmierināt cilvēku sociālās vajadzības.
Šīs funkcijas sevī ietver citas:
izziņas un pašizziņas – saskarsmē tiek iegūtas dzīvei nepieciešamās zināšanas, izziņa notiek visu mūžu, saskarsmē arī iegūst zināšanas par sevi, analizējot savu rīcību, izjūtas, domas;
pašizpausmes un pašapliecināšanās – saskarsmē tiek paustas savas domas, jūtas, attieksmes, īpašības, parādītas profesionālās spējas un kompetence, cilvēciskās īpašības;
socializācijas – saskarsmē tiek apgūtas uzvedības normas un standarti;
sociālās kontroles un vadības – saskarsmē tiek kontrolēta un ietekmēta cilvēka uzvedība pozitīvā veidā vai negatīvā veidā;
baudas – saskarsme sniedz baudu, saruna ar patīkamu cilvēku, darbs kopā ar labiem kolēģiem iemīļotā profesijā.…
