Добавить работы Отмеченные0
Работа успешно отмечена.

Отмеченные работы

Просмотренные0

Просмотренные работы

Корзина0
Работа успешно добавлена в корзину.

Корзина

Регистрация

интернет библиотека
Atlants.lv библиотека

Выгодно: цена со скидкой!

Обычная цена:
14,20
Экономия:
2,13 (15%)
Со скидкой*:
12,07
Купить
Добавить в список желаний
Идентификатор:127929
Автор:
Оценка:
Опубликованно: 20.11.2006.
Язык: Латышский
Уровень: Университет
Литературный список: Нет
Ссылки: Не использованы
Фрагмент работы

1. Ko pēta sociālā psiholoģija
2. Kādi ir soc.psiholoģijas pētījumu galvenie virzieni 21.gs.
3. Ko nozīmē “Es “ koncepcija sociālā psiholoģijā.
4. Kā veidojas pašvērtējums.
5. kas ir personības pretenziju līmenis.
6. Kāda ir sociālizācijas procesa būtība.
7. Kādi faktori ietekmē socializācijas rezultātu.
8. Ar ko atšķiras socializācija bērnībā no pieauguša cilvēka socializācijas.
9. Kas ir resocializācija.
10. Ar ko personības jēdziens psiholoģijā atsķiras no pedagoģijā, filozofijā lietotā personības jēdziena.
11. Ko nozīmē personības epiģēniskā attīstība.
12. Kas ir psiholoģiskā krīze.
13. Kas var izraisīt krīzes cilvēka mūžā.
14. Ko nozīmē personības akmeoloģiskais briedums
15. Kas nosaka cilvēka uzvedību
16. Kā izpaužas asociāla uzvedība
17. Kā izpaužas antisociāla uzvedība
18. Kas ietekmē uzskatu veidošanos
19. Kas ir stereotipi un kā tie ietekmē cilvēku attiecības
20. Kas ir aizspriedumi un kā tie veidojas
21. Kā var izmanīt cilvēku attieksmi pret kaut ko
22. Kas ir sociālās lomas
23. Kas iespaido sociālo lomu saturu
24. Kas ir sociālais statuss
25. Kādas ir līdera iezīmes un loma grupā
26. Individuālisms un kolektīvisms kā socializācijas rezultāts
27. Kas ir Konformitāte. Kādi ir tās pozitīvie un negatīvie aspekti
28. Kā izpaužas reaktīvā pretestība
29. Kā izpaužas pakļaušanās
30. Ko nozīmē savstarpīguma princips
31. Kas jāievēro, lai varētu pieņemt lēmumus individuāli
32. Kas jāievēro, lai grupas lēmumi būtu efektīvi
33. Kādā veidā cilvēki veido spriedumus par citiem cilvēkiem un situācijām
34. Kāda informācijas filtrēšana notiek uztveres procesā
35. Kādi ir stresa cēloņi
36. Kādas ir stresa sekas
37. Kas ir profesionālās izdegšanas cēloņi
38. Kā izpaužas terors darba vietā
39. Kādi faktori veido organizāciju kultūru
40. Kāda ir neapzinātās pieredzes nozīme organizācijas kutūras veidošanā
41. Kā veidojas uzņēmuma reputācija
42. Kādas iespējas ir masu komunikācijas līdzekļiem
43. Kā notiek masu kustības attīstība
44. Kādas ir pūļa uzvedības likumsakarības

1. Ko pēta sociālā psiholoģija
Psiholoģija nav ne tika jūtas, bet arī psih.spējas: sajūtas, redze, oža.... kustību atmiņa, līdzsvara uzvedība.Pēta:1)psihes attīstību un funkcionēšanu, ieskaitot emocijas u.c.likumsakarības2)cilvēka uzvedību;19.gs.beigas, jauna zinātne, bet joprojām dinamiska savā attīstībā. Ja uzņēmumi 10g.atpakaļ konkurēt spēja ar tehniku, tad tagad cilvēks. Pastāv 45-50 psiholoģijas nozares: darba attiecības, sporta, cilvēka attīstība u.c. SP - psiholoģijas pamatnozare - indivīda un vides mijiedarbība uzskati, ideāli, pārliecība. sabiedrības dzīvē pastāv parādību kopums, kuras nav iespējams saprast un izpētīt, lietojot vienīgi socioloģijas vai vispārējās psiholoģijas priekšstatus un metodes. Tikai šo abu zinātņu sintēze dod sociālo faktu objektīvu analīzi. Jebkurai sociālai parādībai ir savs psiholoģisks aspekts, jo sabiedrības likumsakarības rodas cilvēku darbībā, kolektīvās uzvedības procesos, bet cilvēki ir apveltīti ar apziņu, gribu, emocijām, vajadzībām, interesēm. Cilvēku kopdarbības situācijās viņu starpā veidojas specifiskas komunikācijas attiecības, saskarsmes fenomeni, kuru analīzei ir nepieciešamas psiholoģijas zināšanas.SP galveno uzmanību veltī cilvēku interakcijas psiholoģiskajiem aspektiem, pētot indivīdu psihiskās darbības izmaiņas mijiedarbībā, grupu dzīves psiholoģiskos raksturojumus, masu psihes parādības. Vispārpieņemtas SP priekšmeta definīcijas zinātnē nav. Andrejeva;”SP ir zinātne, kas pētī cilvēku uzvedības un rīcības likumsakarības, kas izriet no cilvēku ieslēgtības sociālajās grupās, kā arī šo grupu psiholoģiskos raksturojumus. Sociālā interakcija jebkurā formā atstāj iespaidu uz cilvēku psihi un uzvedību. Šīs ietekmes mehānismi, veidi , rezultāti, likumsakarības ir SP pētījumu priekšmets. Pēta indivīda un vides mijiedarbību: kā cilvēka domas, jūtas un rīcību ietekmē citi cilvēki, kā citu cilvēku klātbūtne , reāla vai iedomāta ietekmē cilvēka uzvedību. SP novirzieni: 1)psihoanalīze-neapzinātas dziņas un konflikti-rada sarežģījumus dzīvē.Pārstāv- Freids-neizmantotā seksualitāte,kas dod enerģiju darbam u.c..2)biheiviorisms-izmērīt var tikai to, ko var analizēt,pātagas un pīrāga princips,katrā cilvēkā ir noteikts potenciāls 3)geštaltpsiholoģija- cilvēks- tā ir sistēma:bioloģiska, sociāla,garīga.Dabas sastāvdaļadzīvojam sabiedrībā, kur apgūstam pieredzi.4)humānistiskais virziens-katram ir dažāds attīstības potenciāls,Japānā- firma no 5 gadiem apmaksā izglītību saviem nākamajiem darbiniekiem.rada tādu vidi, lai būtu iespēja sevi attīstīt.5)Kognitīvā-vides procesi-sajūtas atmiņa, domāšanas procesi(reklāmas)6)eklektisms- nav vienas vislabākās teorijas.SP zinātnisko statusu nosaka īpatnējs, ne socioloģisku un ne vispārpsiholoģisku problēmu raksturs.Par galveno cēloni sociālās psiholoģijas kā pastāvīgas zinātnes pastāvēšanai var minēt apstākli, ka sabiedrības dzīvē pastāv parādību kopums, kuras nav iespējams atrast un izpētīt, lietojot vienīgi socioloģijas vai tikai vispārējās psiholoģijas priekšstatus un metodes.Tikai šo abu zinātņu dialiektiska, konceptuāla sintēze spēj dot sociālo faktu objektīvu analīzi.Tas ir tāpēc, ka, ka jebkurai sociālai parādībai ir savs psiholoģiskais aspekts, jo sabiedriskās likumsakarības rodas cilvēku darbībā,kolektīvas uzvedības procesos, bet cilvēki ir apveltīti ar apziņu, gribu, emocijām,vajadzībām, interesēm.Tāpat aktuāli ir tas, ka cilvēku kopdarbības situācijās viņu starpā veidojas specifiskas komunikāciju attiecības, saskarsmes fenomeni, kuru analīzei nepieciešamas psiholoģijas zināšanas.Acīm redzamas ka sociālās psiholoģijas pētījumu ģeogrāfija ir visai plaša.Pētījumu galvenie punkti ir personības,mazo grupu, lielo grupu(sabiedrības), visas makrovides satura izpēte.otrs pētījuma satura elements ir visa mijiedarbības daudzveidīgā sistēma:personība- mazā grupa, personība- sabiedrība, grupa –sabiedrība,personība- mazā grupa- sabiedrība,personība- mazā grupa- sabiedrība- makrovide.Trešā nozīmīgākā sociālās psiholoģijas sfēra ir integrētās ietekmes un to pārmaiņu izzināšana, kuras tiek ieviestas personības, mazās grupas, sabiedrības sarežģītā mijiedarbības procesā.Veiktā analīze ļauj apstiprināt faktu par sociālās psiholoģijas priekšmeta sarežģīto struktūru.Vispārinātākā veidā sociālās psiholoģijas pētījumu priekšmetu var formulēt šādi: sociālā psiholoģija pēta personību maiņas aktīvā mijiedarbībā mikro un makro vidē un satura izmaiņās, indivīda un vides mijiedarbību( kā cilvēka domas, jūtas un rīcību ietekmē citi cilvēki, kā citu cilvēku klātbūtne,reāla vai iedomāta,ietekmē cilvēka uzvedību.
2. Kādi ir soc.psiholoģijas pētījumu galvenie virzieni 21.gs.
Šobrīd Latvijā komandas veidošanas procesi, personāla vadība,kā veidot partijas līderu tēlu.Vispār- sociālās izziņas procesi( kā veidojas stereotipi,evolucionārā- pārmantojas no paaudzes uz paaudzi,
Sociālājā psiholoģijā ienāk eksperiments,rezultātu matemātiskā apstrāde.Interese pievērsta, galvenokārt, cilvēku uzvedībai mazajā grupā, grupas ietekmei uz cilvēka uztveri,domāšanu, uzvedību, izjūtām, uzmanību, jaunrades spējām.Pēc pirmā pasaules kara sociālā psiholoģija attīstījās ASV.Tur eksistēja sociālais pasūtījums sociālajiem psihologiem-istrādāt savdabīgus līdzekļus sociālpsiholoģisko parādību „Vadīšanai”ražošanā, armijā,un citur.Plašs un nozīmīgs praktiskais pielietojums.Rietumos tiek iedalītas šādas galvenās lietišķās sociālās psiholoģijas izmantošanas sfēras:veselības aizsardzība un medicīna,cilvēku uzvedība organizācijās,izglītība;jurisprudence; kriminālistika; apkārtējās vides veidošana un aizsardzība, politika.Krievijā par svarīgākiem praktiskās sociālās psiholoģijas pielietošanas sfērām tiek atzītas rūpnieciskā ražošana, vadība, organizāciju attīstīšana, masu komunikācija un reklāma, skola, cīņa ar pretlikumīgu uzvedību, zinātne, ģimenes atbalsta dienesti,politika.Kā redzams, sfēru uzskaitījums ir ļoti līdzīgs, atšķirības ir šajās sfērās veikto pētījumu daudzumā un kvalitātē, kā arī šajos pētījumos iegūto rezultātu nozīmīgumā.Sociālais nozīmīgums šinī gadījumā ir lielā mērā atkarīgs no tā, kāds ir sociālās psiholoģijas kā zinātnes prestižs sabiedrībā.Šīs atziņas var attiecināt uz sociālās psiholoģijas izmantošanu Latvijā.Sfēru uzskaitījums, izņemot jurisprudenci un apkārtējās vides veidošanu varētu būt līdzīgs kā rietumos.un Krievijā, bet ir tikuši veikti tikai nedaudzi pētījumi, kuri nav iespaidojuši šinīs sfērās pastāvošo problēmu praktisko risinājumu.Sociālā psiholoģijā atklātās likumsakarības cilvēki Latvijā apgūst pastarpināti, mācoties dažādos specializētos kursos.(menedžments, mārketings, reklāmas psiholoģijā)Veselība sfērā tiek pētītas cilvēku attieksmes, uzskati un uzvedība, kas ietekmē ciņu ceselību.Šo pētījumu mērķis ir panākt, lai cilvēku ieradumi un dzīvesveids kļūtu veselīgāki.uzmanība tiek pievērsta arī medicīnas personāla komunikācijai ar pacientiem, sociālā atbalsta nozīmei veselības stāvokļa uzlabošanai.Organizāciju psiholoģija pamatā balstās uz sociālpsiholoģiskajiem pētījumiem organizācijās.Tie skar visdažādākos sociālās psiholoģijas aspektus; cita cilvēka uztvere un stereotipi(tiem var būt īpaša nozīme personāla atlasē) attieksmju veidošanās pret darbu un organizāciju kopumā,šo attieksmju saistība ar darba efektivitāti, komunikācija organizācijās, cilvēku savstarpējās attiecības darbā un to ietekme uz darba efektivitāti.Masu informācijas līdzekļu attīstība lielā mērā notiek, pateicoties plašiem sociālpsiholoģiskajiem pētījumiem, kuri aptver visus komunikāciju aspektus. Pētījumi tiek izmantoti propagandas un reklāmas veidošanā. Izglītības sfērā piedalās jaunu mācību programmu izstrādāšanā un ieviešanā, pēta skolēnu un studentu mācību motivācijas paaugstināšanas iespējas, izstrādā apgūto zināšanu un prasmju novērtēšanas sistēmas.Latvijā- pašu pedagogu ziņā.Juridiskā sfērā pēta aculiecinieku sniegto liecību iespējamo ticamību, zvērināto žūrijas izvēles programmas, sabiedrības attieksmi pret dažāda veida noziegumiem, dažādu noziegumu novēršanas programmu efektivitāti.,grupas normu un deindividuācijas loma kriminālajā uzvedībā, noziedzīgu grupējumu veidošanās psiholoģiskie mehānismi.Politika- politisku lēmumu pieņemšana,kas motivē šādus lēmumus pieņemt,pēta dažādu sabiedrības grupu attieksmi pret konkrētiem politiskiem, ekonomiskiem vai sociāliem jautājumiem, konsultē politiķus sabiedriskā tēla veidošanas jautājumos.Patreiz- kognitīvā- evolucionārā , starpkultūru.īpaša nozīme ir atmiņas pētījumiem- kāda inf.uzglabājas atmiņā, kā šī uzglabāšanās tiek organizēta.Kā mainās atmiņā jauna informācija, tiek skaidrotas attieksmes, stereotipi un aizspriedumi., cilvēka Es”sociālā ietekme.Evolucionārā psiholoģija- cilvēka uzvedības skaidrošana, balstoties uz evolucionārās bioloģijas, antropoloģijas un kognitīvās pieejas apvienojumu.Tās mērķis ir izprast cilvēka uzvedību kā pamatā orientētu uz savu gēnu nodošanu nākamajām paaudzēm., balstās uz dabiskās izlases principu,tiek aplūkotas dažādas radniecības un kopības pakāpes un līdz ar to dažādi altruistiskās uzvedības veidi, skaidro seksuālo partneru izvēli un ciešu attiecību veidošanos no evolūcijas principu viedokļa.,mēģina noskaidrot sociālās uzvedības likumsakarības, kas ir kopīgas visiem cilvēkiem.Starpkultūru SP—pēta kultūras ietekmi uz sociālo uzvedību un sociālo izziņu.Tā sāka veidoties 20.gs.80 gadu sākumā.Pamatā ir pieņēmums par indivīda un kultūras mijiedarbību.Dzīvojot noteiktā kultūras vidē,indivīdam ir jāpārņem attiecīgas kultūras priekšstati un nozīmes, iekļaujot tos savos psiholoģiskajos pamatprocesos.Paši indivīdi var tāpat ietekmēt.Aizvien pieaugošie globalizācijas procesi, pārsteidzoši straujā informācijas tehmoloģiju attīstība rada gan jaunas socialpsiholoģiskas parādības, gan jaunas to izpētes iespējas.Sociālā izziņa-sociālās informācijas uztvere, interpretācija, atcerēšanās, izmantošana.
2. Sociālā psiholoģija 21. gadsimtā
Sociālās izziņas psiholoģija
KognitTvā pieeja sociālajā psiholoģijā turpina nostiprināt savas pozīcijas. Sociālā izziņa ir sociālās informācijas uztvere, interpretācija, atcerēšanās un izmantošana. Sociālās izziņas teorijas pamatlicēji ir Ričards Nisbets un Lī Ross (Nisbett and Ross, 1981), H. Markusa un R. Zaijenss (Markus and Zajonc, 1985), Sūzana Fiske un ŠellijaTeilore (Fiske and Taylor, 1991). Sociālās izziņas psiholoģija pēta sociālās zināšanas (to saturu un struktūru) un izziņas procesus, kuri ļauj izskaidrot sociālo uzvedību. īpaša nozīme ir atmiņas pētījumiem - kāda informācija uzglabājas atmiņā un kā šī uzglabāšana tiek organizēta? Kā atmiņā uzglabātā informācija ietekmē tālāko informācijas apstrādi, lēmumu pieņemšanu un uzvedību? Kā atmiņā esošā informācija mainās jaunas informācijas un kognitīvo procesu ietekmē? Izmantojot sociālo kategoriju un shēmu jēdzienus, tiek skaidrotas attieksmes, stereotipi un aizspriedumi, atribūcijas, cilvēka Es, sociālā ietekme. Līdzās kognitīvajai pieejai sociālajā psiholoģijā aizvien lielāka ietekme ir arī evolucionārajai un starpkultūru pieejai. Jaunās psiholoģijas zinātnes nozares: evolucionārā un kulturālā psiholoģija, savstarpēji papildinot viena otru, veicina evolucionārās sociālās un starpkultūru sociālās psiholoģijas veidošanos.
Evolucionārā sociālā psiholoģija
Evolucionārā psiholoģija ir cilvēka uzvedības skaidrošana, balstoties uz evolucionārās bioloģijas, antropoloģijas un kognitīvās pieejas apvienojumu. Tās mērķis ir izprast cilvēka uzvedību kā pamatā orientētu uz savu gēnu nodošanu nākamajām paaudzēm. Evolucionārajā sociālajā psiholoģijā valda uzskats, ka cilvēka sociālās dispozīcijas ir veidojušās galvenokārt dabiskās izlases ceļā. Pēc šī virziena pārstāvju domām, evolucionārajai psiholoģijai ir jākļūst par sociālās psiholoģijas metateoriju, tādējādi pārvarot tās pašreizējo fragmentārismu.
Par evolucionārās sociālās psiholoģijas pamatu kļuva sociobioloģija (Wilson, 1975). Edvards Vilsons, sociobioloģijas pamatlicējs, mēģināja izskaidrot dzīvnieku un cilvēka sociālo uzvedību, balstoties uz evolūcijas principiem. Psiholoģijā šo tradīciju turpināja Deivids Bass (Buss, 7995), izveidojot evolucionāro psiholoģiju. Tā atšķīrās no sociobioloģijas ar to, ka saistīja to uzvedības funkciju, kura bija sākotnēji izveidojusies evolūcijas gaitā, ar psiholoģiskajiem mehānismiem mūsdienu cilvēka Edvards Vilsons psihē, to relatīvo elastīgumu.
Evolucionārā psiholoģija balstās uz dabiskās izlases principu, saskaņā ar kuru izdzīvo vispiemērotākie sugas pārstāvji, kas spēj pielāgoties mainīgajai videi un apstākļiem. Evolucionārā psiholoģija skaidro altruistisko uzvedību kā atbalstu otra indivīda izdzīvošanai, reizēm - uz paša palīdzētāja rēķina. Šajā gadījumā dabiskās izlases princips tiek izprasts nevis kā atsevišķa indivīda izdzīvošana, bet gan kā grupas vai sugas izdzīvošana kopumā. Uzmanība tiek pievērsta nevis atsevišķu indivīdu izdzīvošanai, bet gan gēnu nodošanai nākamajām paaudzēm. Šādā izpratnē dabiskā izlase ir gēnu izlase. Viens no centrālajiem jēdzieniem evolucionārajā psiholoģijā ir "iekļautā piemērotība" (inclusive fitness) - organisma cenšanās nodrošināt savu gēnu nodošanu nākamjām paaudzēm ne tikai ar savu gēnu reprodukcijas palīdzību, bet arī ar savu tuvāko radinieku starpniecību. Sākotnēji ar "iekļauto piemērotību" skaidroja dzīvnieku altruistisko uzvedību (Hamilton, 1964), vēlāk tas kļuva par galveno cilvēka altruistiskās uzvedības skaidrojumu evolucionārajā psiholoģijā - cilvēki vairāk tiecas palīdzēt saviem tuvākajiem radiniekiem, kuru gēni vismaz daļēji ir identiski viņu pašu gēniem. Šādā veidā var tikt skaidrota arī vardarbība pret bērniem audžuvecāku ģimenēs, kseno-fobija un citas sociālās parādības.
Mūsdienu sociobioloģijā un evolucionārajā psiholoģijā tiek aplūkotas dažādas radniecības un kopības pakāpes un līdz ar to dažādi altruistiskās uzvedības veidi. Viens no tiem ir reciprokālais jeb savstarpīgais altruisms (Trivers, 1971). Cilvēki tiecas palīdzēt ne tikai saviem tuviniekiem, bet arī tiem, kuri varētu palīdzēt viņiem kaut kad nākotnē; tie var būt gan savas grupas locekļi, gan arī citi cilvēki, bet jau mazākā mērā.
Evolucionārā pieeja sociālajā psiholoģijā skaidro seksuālo partneru izvēli un ciešu attiecību veidošanos no evolūcijas principu viedokļa. R. Traiverss (Trivers, 1972) pieņem, ka vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgas reproduktīvās stratēģijas. Sievietes ir izvēlīgākas partnera izvēlē, jo no šīs izvēles ir atkarīga viņu bērnu nākotne. Savukārt vīrieši var radīt daudzus pēcnācējus un šīs iespējas ierobežo galvenokārt sāncensība starp vīriešiem.
Šie ir tikai daži piemēri no evolūcijas principu izmantošanas sociālās uzvedības skaidrošanā. Evolucionārā psiholoģija pretendē kļūt par sociālās psiholoģijas metateoriju, pieeju, kas ļautu dažādos sociālpsiholoģiskajos pētījumos iegūtos rezultātus apvienot vienā vispārīgā sistēmā, kura balstītos uz cilvēka evolūcijas principiem. Evolucionārā sociālā psiholoģija mēģina noskaidrot sociālās uzvedības likumsakarības, kas ir kopīgas visiem cilvēkiem neatkarīgi no kultūras, kurā tie ir auguši vai dzīvo. Mūsdienu atklājumi ģenētikā padara šo pieeju aizvien perspektīvāku.
Starpkultūru sociālā psiholoģija
Sākot apzināties, ka gandrīz visi sociālpsiholoģiskie pētījumi tiek veikti individuālisma kultūrās, laikā, kad 90% cilvēces dzīvo kolektīvisma kultūrās, pētnieki aizvien vairāk pievēršas sociālpsiholoģisko parādību starpkultūpētījumiem. Starpkultūru sociālā psiholoģija pēta kultūras ietekmi uz sociālo uzvedību un sociālo izziņu. Tā sāka veidoties 20. gs. 80. gadu sākumā, kad zinātnieki nolēma pārbaudīt to, cik universāls raksturs ir Ziemeļamerikā radītajām sociālpsiholoģiskajām teorijām, t.i., cik lielā mērā tās ir attiecināmas arī uz citām kultūrām (Bond, 1988). Nozīmīgs ieguldījums starpkultūru sociālās psiholoģijas izveidē bija holandiešu psihologa Gerta Hofštedes (Hof-stede, 1980) pētījums. To veica 53 valstīs, un tika aptaujāti 117 000 respon-dentu. Izmantojot faktoru analīzi, Hofstedem izdevās izdalīt četrus kultūras aspektus: individuālismu-kolektīvismu, varas distanci, izvairīšanos no nenoteiktības, sievišķīgumu-vīrišķīgumu. Starpkultūru sociālās psiholoģijas pamatā ir pieņēmums par indivīda un kultūras vides mijiedarbību. Dzīvojot noteiktā kultūras vidē, indivīdam ir jāpārņem attiecīgās kultūras priekšstati un nozīmes, iekļaujot tos savos psiholoģiskajos pamatprocesos. Savukārt paši indivīdi ar savām psiholoģisko procesu īpatnībām spēj ietekmēt kultūras vidi, kurā viņi dzīvo. Mūsdienu pētījumi ir parādījuši, ka daudzi sociālās izziņas procesi, piemēram, fundamentālā atribūcijas kļūda, kas līdz šim tika uzskatīti par universāliem, patiesībā ir specifiski atšķirīgās kultūrās, piemēram, individuālisma un kolektīvisma kultūrās.
Aizvien pieaugošie globalizācijas procesi pasaulē, pārsteidzoši straujā informācijas tehnoloģiju attīstība rada gan jaunas sociālpsiholoģiskās parādības, gan jaunas to izpētes iespējas.
Sākotnēji atrodoties psiholoģijas perifērijā, mūsdienās sociālajai psiholoģijai ir noteicošā loma psiholoģiskajos pētījumos. Kā jau tika minēts, sociālpsiholoģiskajos pētījumos dominē eksperiments, bet pētījumu metodoloģija ietver arī sociālo ieviržu mērīšanu, aptaujas, intervijas, sistemātiskas novērošanas metodes.
Pašlaik ap 50 000 sociālo psihologu darbojas pētnieciskajā sfērā un ap 200 000 pielieto savas zināšanas praksē.
3. Ko nozīmē “Es “ koncepcija sociālā psiholoģijā.
Cilvēks, atšķirībā no visiem citiem dzīviem radījumiem, ir apveltīts ar pašatspoguļošanās spēju, t.i. viņam piemīt pašapziņa.uz pašapziņas pamata viņam veidojas zināšanas un priekšstati par savu ārējo izskatu un par savu iekšējo, psihisko pasauli.psiholoģijā zināšanas un priekšstatus pašam par sevi bieži vien sauc par es tēlu.es- tēls- no vienas puses ietver priekšstatus par savu ķermeni, savām psihiskajām un morālajām īpašībām, bet no otras puses- sevis salīdzinājumu ar citiemDiez vai kāds ir mērījis sava deguna garumu centimetros,taču katrs zina, vai tas ir liels vai mazs, skaists vai nē.Šis vērtējums tiek dots, savu ārieni salīdzinot ar citu cilvēku ārieni.
Ēs”ir viens no komplicētākajiem jēdzieniem SP.Apzīmējums Es”tiek attiecināts gan uz fizisko ķermeni, gan uz sociālo identitāti(ietverot lomas un attiecības), gan personību, gan uz indivīda zināšanām par sevi- Es koncepcija”.Personiskais Es ir paša cilvēka priekšstats par sevi, publiskais Es raksturo to, kā indivīdu uztver citi, savukārt kolektīvais Es attiecas uz indivīda piederību kādai konkrētai grupai.Es koncepcija ir relatīvi noturīga un zināmā mērā apzināta priekšstatu sistēma par sevi, uz kuras pamata veidojas visas savstarpējās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem un sevi pašu.Fiziskais es nozīmē ķermeni, apģērbu, mitekli,īpasumu, naudu.V.Džeimss atzīmē, ka cilvēkam ir neapzināta instinktīva tieksme rūpēties par savu ķermeni, apģērbu, tuviniekiem.Viss, kas aizskar kaut ko no minētā, aizskar cilvēka pašcieņu.Sociālo es veido citu cilvēku priekšstati par indivīdu.Cilvēkam var būt daudz sociālo es,cik daudz grupu, kurās atrasties viņš uzskata par sev nozīmīgu.Garīgais Es- atrsevišķu apziņas stāvokļu, konkrētu spēju un īpašību apvienojums.Tā centrā ir aktivitātes izjūta.SP galvenā uzmanība tiek veltīta Es kā izziņas un pašizziņas objektam.Č.Kūlijs, DŽ.Mīds no citiem saņemta sevis vērtējuma vispārinājumu.To lielā mērā veido cilvēka apgūtās sociālās ievirzes un vērtības..Rozenbergs-:- īstais ES(kāds es sev liekos patreizējā momentā),dinamiskais Es- par kādu es gribētu būt,- ideālais- tāds šķiet, ka būšu; tas nav obligāti pozitīvs tēls- cilvēks var ideālā tiekties būt varonis un reizēm just, ka pārvēršas par ikdienišķu personu.;idealizētais ES-( kādu man ir patīkami redzēt sevi, šis tēls var ietvert gan īstā ES, gan ideālā ES, gan nākamā Es komponentus.Rodžerss visvairāk pievērsies personības izpētē- par galveno tiek uzskatīta paša cilvēka pagātnes un tagadnes pieredzes subjektīvā uztvere un vērtējums.tas tuvina viņa uzskatus kognitīvai pieejai- cilvēka uztvere tiek traktēta kā konkrētās situācijas subjektīvās uztveres rezultāts,ievieš jēdzienu Es koncepcija., kuru daudzi vēlāk kritizē, jo cilvēkam var būt daudzas šādas es koncepcijas atkarībā no situācijas kur viņš atrodas.Es-koncepcija tiek aplūkota kā relatīvi noturīga psiholoģiska sistēma, kuru veido indivīda dažādie iespaidi par sevi vai pašuztvere.Reizē ar šo koncepciju attīstās vajadzība pēc pašcieņas jeb pēc pozitīvas attieksmes pret sevi. Šī attieksme ir atkarīga no apkārtējo attieksmes pret indivīdu, kura pakāpeniski pārvēršas par iekšēju attieksmi.Indivīda reālā pieredze var neatbilst vajadzībai pēc pozitīvas attieksmes, un tas var radīt emocionālu diskomforta sajūtu.Lai to novērstu, tiek sagrozīta realitātes uztvere, neadekvāti interpretēta pieredze.Kognitīvā pieejā tiek izmantots apzīmējums Es shēma”- sistematizētas zināšanas par sevi, kuras ietekmē sevis un citu cilvēku uztveri.Markusa-no savas iepriekšējās pieredzes gūti vispārinājumi par savu es, kuri organizē un vada ar Es saistītas informācijas apstrādes procesus.Cilvēkam ir vairākas šādas shēmas atkarībā no tā, kuras īpašības tiek uztvertas kā sev nozīmīgas@patstāvība, atkarība, vīrišķīgums.Cilvēks cenšas saglabāt relatīvu es stabilitāti.tas tiek panākts uztverot informāciju par sevi izlases veidā, pieņemot to, kura atbilst jau esošajam priekšstatam.Svans,Rīds- cilvēki tiecas meklēt pašpierādījumu.To var gūt-pievēršot uzmanību tikai tiek spriedumiem, kuri atbilst paša priekšstatiem,atsauc atmiņā tikai to, kas ir saskaņā ar savu Es,aktīvi cenšas pierādīt citiem,ka viņa priekšstats par sevi atbilst patiesībai.Cilvēks arī pierāda negatīvo.Ja cilvēka pašvērtējums ir zems, veiksmīga notikumu gaita var viņu sarūgtināt un radīt stresu. Es koncepcija ir relatīvi noturīga un zināmā mērā apzināta priekšstatu sistēma par sevi, uz kuras pamata veidojas visas savstarpējās attiecības ar cilvēkiem un sevi pašu.Tas ir viengabalains, bet bieži vien pretrunīgs sevis tēls sakaru sistēmā ar citiem cilvēkiem, kas ietver sevī sarežģītus sevis kā cilvēka un kā personības psihiskā atspoguļojuma sistēmu.- savu kvalitāšu,īpašību, ārējā izskata, statusa utt.tēlus;- zināšanu par sevi pārdzīvojumus- pašcieņa, pašmīlestība utt.,- uz cieņas pret sevi iekarošanu vērstu darbību, pašpilnīgošanos.es tēls- ir dialektisks priekšstatu kopums par sevi- šobrīd( reālais Es,@par to, kādam jābūt( ideālais Es),@par to, kādam ir jākļūst( dinamiskais Es), par to, kādam ļoti gribētos kļūt( fantastiskais Es)Visu šo priekšstatu kopums var būt gan saskaņots, gan arī pret runīgs, nesabalansēts.Šo kopumu nosaka pašvērtējums kopējās darbības un saskarsmes procesā ar citiem cilvēkiem.
4. Kā veidojas pašvērtējums.

Коментарий автора
Загрузить больше похожих работ

Отправить работу на э-почту

Твое имя:

Адрес э-почты, на которую отправить адрес работы:

Привет!
{Твое имя} советует Тебе посмотреть работу в интернет-библиотеке Atlants.lv на тему „Sociālā psiholoģija”.

Адрес работы:
https://rus.atlants.lv/w/127929

Отправить

Э-почта отправлена.

Выбери способ авторизации

Э-почта + пароль

Э-почта + пароль

Неправильный адрес э-почты или пароль!
Войти

Забыл пароль?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Не зарегистрировался?

Зарегистрируйся и получи бесплатно!

Для того, чтобы получить бесплатные материалы с сайта Atlants.lv, необходимо зарегистрироваться. Это просто и займет всего несколько секунд.

Если ты уже зарегистрировался, то просто и сможешь скачивать бесплатные материалы.

Отменить Регистрация