8. nodaļa
Pēc Aušvicas
1948.g. tika izstrādāti 3 nopietni starptautiski dokumenti, kas daļēji bija reakcija uz holokaustu un ebreju krīzi, kuru tas bija atbaidoši akcentējis: Konvencija par genocīda novēršanu un sodīšanu, Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, dokuments par tikko nodibināto Izraēlas valsts atzīšanu.
Rietumu nespēju pilnīgi atzīt holokausta rasiskumu daļēji noteica tas, ka rasistiskā domāšana vēl aizvien bija integrāla un atzīta rietumu politiskajā universā.
Liberalizācija un atvērtība plurālistiskākajai pieeja arī kaitēja antisemītismam un uzlaboja ebreju stāvokli reliģijas pasaulē.
Politiskā un ekonomiskā Rietumeiropas pārdalīšana pēc 1945.g. galu galā būtiski ietekmēja ebreju vietu sabiedrībā un nodrošināja gandrīz pilnīgu antisemītisma marginalizāciju.
Pārticība, kas radīja skaudības politiku, kura lielā mērā nodrošināja antisemītisma popularitāti 19.gs. beigās un atkal starpkaru posmā, lielākoties kļuva lieka un vienlaikus arī mazināja aizrautību, kas bija raksturīga škiru konfliktam starp „kapitālistu” un „strādnieku”.
Lojalitātes un identitātes diversifikācija, ko izraisīja nacionālās valsts monopolstāvokļa mazināšanās gan starptautiski – ar daudzpusēju lēmumu pieņemšanu Eiropas līmenī, - gan vietēji – ar varas decentralizāciju un nodošanu apvidiem, reģioniem un autonomām provincēm -, ir veicinājusiarī atvērtāku, ietverošāku attieksmi pret minoritātēm un „citiem” kopumā, lielā mērā arī pret ebrejiem.
Plurālisms un pēdējos gados postmodernās multikulturālās pieejas ir panākušas, ka ebreji Eiropā, tāpat kā Ziemeļamerikā, var arvien vairāk pretendēt uz noteiktu „atšķirīgu” ebreju identitāti un tomēr tikt uzskatīti par pilntiesīgiem locekļiem jebkurā politiskajā kopienā, kurā viņi dzīvo.
…
