Semjuels Bekets "Gaidot Godo"

20.gadsimtu raksturo nedrošība un mainīgums, divi postoši kari, radikālas pārmaiņas valstu struktūrās un cilvēku apziņās radīja bezmērķīgu un bailīgu sabiedrību, kuru motivēja cerības pēc kāda glābiņa un tieksme pēc labākas nākotnes. Didī un Gogo arī gaida, lai arī kas Godo nebūtu, viņi gaida un saprot - “Neko tu te nepadarīsi”. Cilvēks pēc dabas gaida, viņa darbības ir tikai veids, kā likt laikam paskriet ātrāk, lugas varoņi ir kā ieslodzīti šajā konceptā.
Viņi ir bezpalīdzīgi, vientuļi, lai arī kopā, viņi runā, lai izvairītos no spiedošā klusuma, kad klusums iestājas viņi drīz saprot, ka to nevar izturēt. Luga netikai reprezentē laikmeta izmisumu, bet arī iemieso cilvēka ievainotību un neizskaidrojamo nežēlību, Lakī, lai arī cik nenoguris un izsmelts, turpināja nest savu nastu, noliektu galvu, Didī un Gogo pacietīgi gaida, lai arī nezin ko gaida. Poco, ar pātagu rokās, savu skaļo esību un korpulento augumu atgādina par nevienmērīgo sabiedrības struktūru.
Ieskatoties Beketa biogrāfijā, varam uzzināt, ka viņš bija stingri pret antisemītismu un izjuta naidu pret nacistu kustību, viņš bija Francijas spiegs, kas knapi izspruka no Gestapo slepenpolicijas gūsta, viņš zaudēju tuvu draugu, Alfrēdu Peronu, kas mira Mauthauzenes koncentrācijas nometnē. Gūstot šo kontekstu, ir grūti neasociēt nepareizā izmēra zābakus, neziņu vai ārā ir diena vai nakts, vientulību un drūmo atmosfēru ar jebko citu kā koncentrācijas nometni, kurā viss, ko tu vari darīt ir gaidīt.…