1. Teorētiskā daļa
1.1. Lirikas jēdzieni
Kas ir lirika?
Lirika jeb dzeja
Lirika ir literatūras veids, kuras pamatā ir autora pārdzīvojums, viņa iekšējās pasaules izpausme. Pārdzīvojums atklājas tā tiešajā izpausmē ar valodas radītās tēlainības un izteiksmības palīdzību. Dzeja, atklājot viena cilvēka pārdzīvojumus, spēj atstarot visu dzīves daudzveidību - indivīda subjektīvie motīvi dzejā gūst vispārinājumu. Tas nozīmē, ka dzejas estētiskajai un emocionālajai pašpietiekamībai ir gan veseluma, gan fragmenta pazīmes. Katrs dzejolis ietver tikai spilgtāko no atsevišķas izjūtas, ir viena vienība no krājuma, plašākā izpratnē - viena vienība gan dzejnieka daiļradē, gan literatūrā. Šie apsvērumi raksturo savdabīgo dzejas ietilpību.
Lirikas paveidi
Salīdzinot ar epiku (prozu) un dramaturģiju dzeja ir subjektīvāka, tāpēc lirisku darbu klasifikācija paveidos un žanros ir sarežģītāka nekā citos literatūras veidos. Lielā daudzveidība, kas piemīt cilvēka pārdzīvojumiem, dažādās jūtu nianses, arī lielāka atkarība no kompozīcijas un valodas, kā arī no ritmikas un strofikas īpatnībām, padara pat neiespējamu lirikas pilnīgu iedalījumu paveidos un žanros pēc kāda viena noteikta principa.
Ir pastāvējuši un pastāv dažādi lirikas iedalījuma principi. Vēsturiski pirmais ir antīkais iedalījums pēc dzejnieka emocionālās attieksmes pret īstenību. Pēc šī principa lirikas iedalījums ir šāds: oda, elēģija, satīra, arī epigramma u.c, vēlāk šo iedalījumu stabilizēja un par kanoniem pārvērta klasicisti. Šis iedalījums ir stipri nosacīts un nespēj aptvert visu mūsdienu dzejas daudzveidību.
Pēc tematiskā principa liriku iedala: sabiedriskajā, īpaši šķirot patriotisko; filozofiskajā; intīmajā; dabas lirikā.
Mūsdienās literatūrteorijā vērojama diferencēšanās pa žanriem un cieša saistība ar estētikas un stila problēmām. Pie redzamākajiem latviešu literatūrteorētiķiem, kas darbojušies vai darbojas ārzemēs, minami L. Bērziņš, K. Kārkliņš, J. Rudzītis, E. Sūna, V. Nollendorfs u.c.
…
