1. jautājums. Lauka jēdziens un tā strukturēšanas iespējas.
Lauka jēdziens ir viena no Burdjē socioloģijas pamatkategorijām. Sociālo telpu jeb sabiedrības darbības telpu viņš redz kā relatīvi autonomu lauku sēriju (piem. ekonomikas, kultūras, izglītības). Katrs lauks ir kā strukturēta telpa ar saviem specifiskajiem funkcionālajiem likumiem un savām varas attiecībām. Lauks ir dinamiska formācija, to katrā dotajā mirklī nosaka aģentu pozīcijas.
Burdjē uzskata, ka pētīt visu sociālo telpu kopumā ir neiespējami un nevajadzīgi, ir jāizzina tas, ko iespējams izzināt. Lauki ar to objektīvajiem un empīriski kontrolējamiem atribūtiem, struktūrām, pozīcijām, kapitālu utt. ir pētījumu objekts.
Lauku Burdjē definē kā specifisku pozīciju objektīvo saišu sistēmu. Viņš vairās runāt un pētīt visu sociālās telpas kopumu kā sistēmu, jo tā ir pārāk lielas pakāpes abstrakcija. Cilvēki "mājo" pozīcijās, bet pozīcijas - konkrētos laukos (piem. kultūras, politikas, literatūras).
Pretēji laukam ar liela apjoma kulturālo produkciju, kas pakļaujas konkurences likumiem, lai iekarotu tirgu, ierobežotās produkcijas laukam ir tendence attīstīt pašam savus kritērijus jauno produktu novērtēšanai.
Ierobežotās ražošanas lauks var tikai kļūt par sistēmu objektīvi ražojot procedūras (salaužot publiskās neražošanas).
Ierobežotās ražošanas lauka autonomija var tikt mērīta ar tās varu definēt pašai savus kritērijus ražošanai un savu produktu novērtēšanai.
Burdjē teorijā simbolisko formu un apmaiņas sistēmu darbība ir kontekstuāla- tā paredz viena lauka saistību ar citu. Piemēram, kultūras lauks kā viens no plašākajiem jēdzieniem ir radikāli kontekstuāls. Tas aptver gan individuālo pozīciju, stratēģiju un trajektoriju, gan arī struktūru, kurā šī pozīcija ir novietojusies. Burdjē kultūras lauka teorija iekļauj sevī simbolisko labumu producēšanas sociālos nosacījumus, apmaiņu ar tiem un to patērēšanu.
Kultūras lauks iekļauj sevī daudzplākšņainību, tāpēc Burdjē savā analīzē atšķir trīs pakāpju soļus, kuri rāda sociālās realitātes līmeņus:
1) kultūras lauka novietojumu, jeb pozīciju, kuru viņš dēvē par varas lauku;
2) māksliniecisko vai literārā lauka struktūru;
3) producētāja habitus attīstību.
…
