Sociālā atmiņa un nacionālā identitāte

Vēsture ir atmiņas dzīvība (vita memoriae). Kā vēsture, tā arī atmiņa arvien vairāk top problematizētas. Pagātnes atcerēšanās un rakstīšana par to vairs nešķiet tik nevainīgi pasākumi, kā tas, iespējams, bija agrākos laikos. Nedz atmiņa, nedz vēsture vairs nav objektīva. Mums jāņem vērā apzināta un neapzināta selekcija, interpretācija un izkropļojumi. Un šie aspekti ir sociāli nosacīti.
Atmiņas sociālās struktūras izpētei pirmais nopietni pievērsās franču sociologs Moriss Halbvahss 20.gs. 20.gados. Viņš apgalvoja, ka atmiņas veidošanos ietekmē sociālās grupas. Indivīdi atceras tiešā, fiziskā nozīmē. Indivīdi identificējas ar tādiem publiskās dzīves notikumiem, kas ir nozīmīgi grupām, kuru locekļi viņi ir. Halbvahss neatzina, ka sociālās grupas atceras tādā pašā veidā kā indivīdi. Viņš stingri nošķīra kolektīvo atmiņu, kas viņam šķita kolektīvs konstruējums, no rakstītās vēstures, kuru viņš uzskatīja par objektīvu. Tomēr mūsdienu pētījumos par vēstures rakstīšanu zinātnieki raugās uz vēsturi tāpat kā Halbvahss uz atmiņu, proti, kā sociālo grupu darbības rezultātu.
Atmiņu veidošanos ietekmē to pārmantošanas sociālā organizācija un atšķirīgie līdzekļi:
Mutvārdu tradīcijas- tieši pārmaiņas šajā pētniecības nozarē atklāj pārvērtības, kas notikušas vēstures disciplīnas ietvaros pēdējās paaudzes laikā, īpaši saistībā ar pozitīvisma norietu un intereses pieaugumu par stāstījuma simboliskajiem aspektiem.
Atmiņu rakstiskās piezīmes- tas ir tradicionālais vēsturnieka darbalauks. Šīs piezīmes nav nevainīgi atmiņas fakti, bet gan mēģinājumi pārliecināt, ietekmēt citu cilvēku atmiņas veidošanos. Stīvens Ouens ir teicis: „Lasot atmiņu pierakstus, viegli piemirstas tas, ka mums nepavisam nav darīšana ar pašu atmiņu, bet gan ar tās pārveidojumu rakstībā”. …