Apdāvinātība
Vārdam „apdāvinātība” ir pieejamas vairākas definīcijas:
ASV Kongresā 1978. gadā to definēja šādi: Apdāvināti un talantīgi bērni ir tie, kurus ir identificējušas profesionāli kvalificētas personas kā spējīgus uz augstu sniegumu, pateicoties viņu ievērojamām spējām. Tie ir bērni, kam ir nepieciešamas diferencētas izglītības programmas un pakalpojumi līdztekus pastāvīgajām skolu programmām, lai pilnvērtīgi izmantotu viņu ieguldījumu viņu pašu un sabiedrības labā.
Viena no pasaulē atzītāko apdāvināto bērnu izglītošanas pētniekiem Jozefs Renzulli ieviesa apdāvināta bērna modeli: : apdāvināts bērns = augsta kreativitāte (radošās spējas) + augsta motivācija + intelektuālās spējas virs vidējā līmeņa. Tādi bērni esot apmēram 3 - 5%.
Psihologs Celvins Teilors, kurš ir izveidojis Daudzveidīgo talantu modeli. Šī modeļa pamatpieņēmums ir, ka ikvienam no mums ir kādas īpašas spējas, kas nepiemīt vairumam. (Varbūt jūs labi dziedat, spēlējat kādu mūzikas instrumentu, spēlējat šahu, runājat spāniski, cepat kūkas, labojat velosipēdus, protat pārdot jebko?)
"Jūsu bērns ir ļoti apdāvināts." - izdzirdot šādu frāzi par savu bērnu no pedagoga vai psihologa mutes katrs vecāks izjūt lepnumu un prieku. Tomēr izrādās, ka apdāvinātība sev līdzi nes ne mazums problēmu un sarežģījumu. Kas tad īsti ir apdāvinātība - dāvana vai sods? Kādas ir ar apdāvinātību saistītās problēmas? Jā, tas ir nenoliedzams „pluss”, ka bērnam ir paveicies, ka daba ir dāvājusi papildus spējas, taču sabiedrības ietekmē šīs papildus spējas traucē iekļauties sabiedrībā īpaši jaunībā.
Galvenais apdāvināta bērna uzdevums ir gaidīt uz citiem. Pamatskolā viņi gaida uz citiem skolēniem, vidusskolā bieži vien - arī uz skolotājiem. Viņiem šķiet, ka viņu laiks, kas pavadīts gaidot, ir citu izniekots.
1979. gadā veiktie pētījumi liecina, ka apmēram 15 - 30% no vidusskolu nepabeigušajiem skolēniem ir apdāvināti.
Vairākums apdāvināto bērnu pilnībā neizmanto savu potenciālu. Viņiem ir raksturīgas kādas no šādām pazīmēm.
…