1. Spriedumu modalitātes vispārīgs raksturojums
Ielūkojoties vecākā loģikas mācību grāmatā var atrast šādu spriedumu iedalījumu pēc modalitātes. Tas ir – klasificējot spriedumus pēc modalitātes, jāizšķir:
1) iedalījums pēc objektīvās modalitātes
• Iespējamības,
• Īstenības.
• Nepieciešamības spriedumi;
2) iedalījums pēc loģiskās modalitātes
• Problemātiski un
• Neapšaubāmi spriedumi. (Loģika, 1969)
Vēl citur ir paskaidrots, ka visus spriedumus (vienkāršus un saliktus) raksturo modalitāte. Sprieduma saturu var izteikt kā iespējamu vai īstenu lietu stāvokļa aprakstu.
Tā, piemēram, izteikumā „Iespējams, ka viņš pats sazvejojis šos asarus un pats izvārījis no tiem zupu” priekšmetiskā situācija tiek aprakstīta kā iespējama, turklāt nav izslēgts, ka tā notiek īstenībā, tikai tas cilvēkam, kurš izsaka spriedumu, nav zināms un viņš nevar spriest par to pārliecinoši. Turpretī izteikumā „Viņš pats ir sazvejojis šos asarus un pats izvārījis no tiem zupu” priekšmetiskās situācijas apraksts tiek apgalvots kā tiešām eksistējošas priekšmetiskās situācijas apraksts. Spriedumu modalitāte tādējādi ir sprieduma satura apstiprinājuma īpašība vai forma; tā izsaka subjekta pārliecības par sprieduma patiesuma raksturu.
Aprakstītā modalitāte ir sprieduma, bet ne tā aprakstītās priekšmetiskās situācijas īpašība. Ja jau kāds ir sazvejojis asarus un izvārījis no tiem zivju zupu, tad šis process tomēr nav atkarīgs no tā, vai kāds par to domā kā par iespējamu vai īstenu lietu stāvokli. Tāpēc tādu modalitāti sauc par loģisko modalitāti.
Pēc loģiskās modalitātes spriedumi iedalāmi
1. iespējamības („iespējams ka p” – kur p ir priekšmetiskās situācijas apraksts) un
2. īstenības („tiešām p”) spriedumos.
Šeit ir teikts, ka loģiskā modalitāte ir jāatšķir
1. no atlētiskās (iespējami, nejauši, nepieciešami) vai
2. deontiskās (atļauts, aizliegts, uzlikts par pienākumu) modalitātes.
Pēdējā attiecas nevis uz spriedumiem, bet gan uz priekšrakstiem, likumdošanas aktiem, morāles normu aprakstiem. Kā arī šeit minēts, ka spriedumu un priekšrakstu morālos raksturojumus pēta specializēta loģikas nozare – morālā loģika. (Vedins J., 1979)
Vēl citur minēts, ka spriedums attiecībā pret priekšmetisko situāciju var būt vērtējams (pārdzīvots) ļoti dažādi. Kā arī ir norādīts, ka modalitāte ir sprieduma forma. Modalitātes spriedumos tiek izpausta tāda sprieduma pazīme, kura vienmēr ir klātesoša vai tās jebkādos apstākļos priekšmetam nav. (Ņikiforovs, Boļšakovs, 2006)
Ivana Vedina grāmatā „Loģika” sprieduma modalitāte tiek apskatīta šādi. Jebkuru vienkāršu vai saliktu spriedumu raksturo ne tikai noteikta loģiskā uzbūve, bet arī sprieduma satura vērtējums noteiktā aspektā. Šis novērtējums izpaužas sprieduma modalitātē.
Loģikā sprieduma modalitāti (latīņu v. „modus” – veids) izsaka ar modāliem operatoriem „iespējams”, „pierādīts”, „atļauts”, „labi” un citiem. Tā, piemēram: „Iespējams, ka citplanētu civilizācijas eksistē.”
Spriedumu modalitātes shematiskais apzīmējums M (a) lasāms: spriedumu „a” raksturo modalitāte „M”. …