Starptautiskās gaisa un kosmosa tiesības – pēc to rašanās laika var kvalificēt kā jaunu starptautisko tiesību institūtu, jo tas sāka veidoties tikai XX gs.
Valsts darbību gaisa telpā rada noteiktas attiecības, kas prasa tiesisko regulējumu. Mūsdienās to dara starptautiskās tiesību normas, kas regulē valstu attiecības gaisa telpas izmantošanā.
Gaisa un kosmosa tiesību attīstībā izdala 3 periodus:
1.periods -19.gs.b.- 20.gs.sāk. līdz I p.k. beigas – raksturīgais šim periodam ir nacionālo gaisa tiesību rašanās, rodas arī starptautisko gaisa tiesību iedīgļi. Noslēgums šim periodam – 1919.g Parīzes konvencija par gaisa kuģniecību. Tas ir laiks, kad sāk izstrādāt vispārīgas idejas, kādam regulējumam vajadzētu būt.
Izvirzās 2 teorijas:
gaisa brīvības teorija (Tošils),
valstu suverenitātes atzīšana gaisa telpā virs sauszemes teritorijas ( šī teorija uzvarēja),
Kad karā sākās uzlidojumus, tad saprata, ka gaisa teritorija ir jāaizsargā. Parīzes konvencija paredzēja, ka katrai valstij ir pilna suverenitāte virs tās teritorijas.
2.periods –pirmā pasaules kara beigas līdz otrā pasaules kara sākumam.1919.gada 13.okt. Parīzes konvencija par gaisa kuģniecību – īpatnība – lemj par pārvietošanās brīvību un gaisa satiksmes organizēšanu.
1926.gada Madrides konvencija, t.s.”Ibēra”, nestājas spēkā.…