Starptautiskās publiskās tiesības

1.Starptautisko publisko tiesību jēdziens, regulējuma objekts.
Starptautiskās tiesības ir īpaša pastāvīga tiesību sistēma, kas būtiski atšķiras no atsevišķu valstu tiesību sistēmas. Starptautiskās tiesības ir starptautiskās sistēmas apakšsistēma. Starptautisko sistēmu veido: 1)subjekti, 2)attiecības starp subjektiem, 3)uzvedības noteikumi. Starptautisko tiesību specifiskās īpašības: 1)galvenie subjekti ir aktīvās un neaktīvās valstis, 2)subjekti ir suverēni līdztiesīgi, 3)starptautiskajām tiesībām nav raksturīgas tādas izpildes un tiesu institūcijas kā valstīm.
Sakarā ar to, ka valstis ir savstarpēji saistītas un lielā mērā atkarīgas viena no otras, tās pasaules telpā veido dažādas attiecības. Šīs attiecības dēvē par starptautiskajām attiecībām. No tā, kā veidojas šīs attiecības: cik dziļi, attīstīti tās veidojās, kādās jomās tās norit un cik stabilas tās kļūst – noteiktā brīdī tās pieņem tiesisku formu. Tiesisku formu attiecības pieņem, kad ieinteresētās puse tās veido uz savstarpēji atzītām tiesību normām. ST-ko attiecību sistēmu regulē īpašs tiesību veids – STT-bas. Lielākā vai mazākā mērā tās ietekmē valstu fizisko un juridisko personu daudzveidīgos sakarus. Ir pieaugusi un turpina pieaugt to ietekme arī uz iekšējo valsts dzīvi un nacionālajām tiesībām.
Šeit var būt 2 situācijas: 1)tās ST-kās attiecības, kuras norit uz jau esošas tiesību normas (pielāgojot); 2)tās ST-kās attiecības, kurām tiek izstrādāta jauna TN (tiesību jaunrades process).
STT-bas (lat. – jus inter gentes) = noteiktā veidā atzītu tiesību principu un normu kopums, kas regulē attiecības starp valstīm un rīcību starp citiem STT-bu subjektiem pasaules telpā miera nodrošināšanai un vispusīgas sadarbības attīstības interesēs. STT-bu normas veidojas valstu savstarpējo attiecību procesā. Tieši tāpēc primārās ir ST-kās attiecības. Tā kā ST-kās attiecības veidojās starp dažādām valstīm, kas pārstāv dažādas intereses, tad tiek meklēts šo interešu saskaņojums. STT-bas regulē valstu attiecības kā sadarbības, tā arī sāncensības jomā.
Mūsdienu STPT uzplaukums raksturojās ar 1945. – 1946.g. Pirms ANO 1919.g. izveidotā Tautu Savienība nespēja vairs nodrošināt mieru pasaulē un pildīt savas funkcijas. Pamats - ANO statūtu pieņemšana 1945.g. 6.jūnijā Sanfrancisko ANO konferencē. Valstis dibinātājas šajos statūtos noteica kopējos mērķus un principus. 1943.g. Maskavā anglo-padomju-amerikāņu konferencē antihitleriskās koalīcijas sabiedrotie pieņēma lēmumu par nepieciešamību veidot vispārēju kopēju institūciju - ST-ku organizāciju, kas būtu balstīta uz tās dalībnieku suverēnās līdztiesības un vienlīdzības principa.
ANO statūtos ir noteikti galvenie STT-bu mērķi: 1) uzturēt mieru un drošību; 2) attīstīt draudzīgas attiecības; 3) realizēt sadarbību ekonomiska, sociāla, kultūras un humanitāra rakstura ST-ko problēmu risināšanai un cieņas atzīšanai attieksmē pret cilvēka tiesībām un brīvībām; 4) veidot un uzturēt tādus apstākļus, kuros var uzturēt taisnīgumu un cieņu pret pienākumiem, kas izriet no līgumiem un citiem STT-bu avotiem.
STT-bu objekts. Ar tiesību objektu jāsaprot tas, uz ko vērstas tiesisko attiecību subjektu tiesības un pienākumi, viss tas, sakarā ar ko puses veido tiesiskās attiecības. Starptautiskām attiecībām raksturīgs ir tas, ka valstis pašas nosaka STT-bu objektu. STT-bu objekts var būt nostiprināts kā STT paraža, tā arī ST-kajā līgumā.
STT regulē sabiedriskās attiecības: piemēram, ST-kais līgums par gaisa telpu nosaka noteiktu valstu attiecības sakarā ar doto teritoriju. Šādas STT subjektu attiecības veidojas: *materiālo (jūras ūdeņu dzīvais resurss, dabas resursi); un nemateriālo labumu dēļ (kuģošanas tiesības, kosmosa, gaisa telpas izmantošanas tiesības); * uz rīcību un atturēšanos no rīcības ar līgumu noteiktajā teritorijā.
Tāpēc ar STT-bu objektu plašā nozīmē tiek apzīmētas materiālo un nemateriālo labumu, rīcību un atturēšanos no rīcības daudzveidība – tas, uz ko vērstas un sakarā ar ko rodas attiecības, kas neattiecas tikai un vienīgi uz valstu iekšējo kompetenci, sakarā ar ko STT subjekti var veidot tiesiskās attiecības.
STT teorijā STT objekts tiek ņemts vērā STT iedalījumam pa nozarēm un institūtiem. Piemēram, ST ekonomiskās tiesības veido normu, principu un institūtu grupu, kas ne tikai regulē valstu attiecības tirdzniecības sakaru jomā, bet arī nosaka valstu tirdzniecības ekonomisko apvienību statusu; ST gaisa tiesības ne tikai aptver tās attiecības sakarā ar kurām tiek izmantota gaisa telpa, bet arī nosaka komerctiesības ST-ko gaisa ziņojumu realizēšanai (“gaisa brīvība”).
STT-bu priekšmets ir pašas ST-ki tiesiskās attiecības. Ar STT piekšmetu tiek saprastas tādas ST attiecības, kuras veidojās STT subjektu tiesību un pienākumu realizācijas procesā.
Šādas attiecības regulē STT principi un normas. STT priekšmets un objekts veido pamatu STT iedalījumam nozarēs. Tāpēc ir nodalītas tiesiskās attiecības ST-ko līgumu noslēgšanai, darbībai un tās izbeigšanai (ST līgumu tiesības), jūru un okeānu izmantošanas jomā (ST jūras tiesības), debess ķermeņu un kosmiskās telpas izmantošanā un pētniecībā (kosmosa, ST gaisa tiesības) utt.
Tās subjektu attiecības, kas nav noregulētas ST, nav tās priekšmets. Par šādu attiecību piemēru var būt starpparlamentātie sakari.
STT-bu juridiski obligātā spēka avots ir valstu vienošanās. Tāda vienošanās piedod juridisko spēku ne tikai atsevišķam līgumam, bet arī STT-bām kopumā. Vispāratzīto normu juridiskais spēks veidojās kopīgā valstu vienošanās ceļā. Tas izpaužas ST-kajā praksē, t.sk. ST-kajā tiesas praksē. STT-bu juridiski obligātais spēks ir nostiprināts godprātīgā pienākumu pildīšanas principā – vienošanām ir jābūt ievērotām.
Tam ir arī liels pamats praksē, jo vienošanās ceļa tiek veidotas ne tikai tiesību normas, bet arī citas. Valstis var veidot paražu noteikumus, pie kuriem tās turēsies bez to juridiskā spēka atzīšanas. Šeit vairāk būs morālās, politiskās STT-bu normas – tām nav juridiski obligātais spēks, piemēram, normu komplekss, kas veidots ANO ietvaros drošībai un sadarbībai Eiropā. Valstis ir brīvas veidot normas vienošanās ceļā, kas atbilst to interesēm. Tomēr, gribas brīvība un vienošanās ir arī noteiktas ar valstu līdzāspastāvēšanas apstākļiem, to pamatinteresēm, kopības ST-kās dzīves vajadzībām. Tādēļ tiesiskā regulēšana ST-jās attiecībās ir absolūti nepieciešama un tām jābūt apveltītām arī ar juridisko spēku.
2. Starptautisko publisko tiesību avotu jēdziens, īpatnības, veidi
Starptautisko tiesību sistēma ir savstarpēji saistītu starptautisko normu kopums, kurām ir savi principi, kuras sadalās tiesību institūcijās un apakšnozarēs, kuras veido starptautisko tiesību normas. Tiesību avots ir forma, kurā ir izteikta tiesību norma. Tiesību avots norāda ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu normatīvajos aktos. Tiesību avoti ir pirmsākumi, no kuriem pozitīvās tiesības iegūst autoritāti un piespiedu spēku. Starptautisko tiesību normu kopums, kas veido īpašu, specifisku tiesību nozari un kas regulē attiecības starp valstīm un citiem starptautiskiem veidojumiem (starpvaldību organizācijām) to starptautiskās kopdzīves apstākļos. Starptautisko tiesību normas rada paši šo tiesību subjekti – valstis un starpvaldību organizācijas, un paši arī nodrošina šo tiesību normu ievērošanu. ST avotu veidi. Starptautisko publisko tiesību avoti atkarībā no to juridiskā rakstura iedalās: 1.Pamatavotos – tiesa var noteikti atsaukties savā lēmumā: 1)starptautiskie līgumi vai starptautiskās konvencijas; 2) starptautiskās paražas (to raksturs – tās ir reģionāla rakstura, kā valstis noteiktā reģionā ir pieņēmušas risināt savas savstarpējās attiecības); 3)starptautiskie pamatprincipi; 2.Palīgavotos – var izmantot viedokļa precizēšanai: 1) tiesas spriedumi jeb precedenti; 2) doktrīnas; 3) rezolūcijas un deklarācijas. Vienīgā deklarācija “Vispārējā cilvēktiesību deklarācija” ir kļuvusi par pamatavotu. Tiesa var taisīt spriedumu nevadoties ne no vieniem avotiem, bet tiesu lemj pēc taisnīguma, labuma nevis pēc formālajām normām. Publisko tiesību avoti:1.starptautiskie līgumi; 2.starptautisko starpvalstu organizāciju pieņemtie normatīvie lēmumi jeb rezolūcijas; 3.civilizēto tautu vispāratzītu tiesību principi;4.Tiesu lēmumi un zinātniski viedokļi kā papildu avoti.
Starptautiskie līgumi jeb konvencionālās normas (mūsdienu STT-bu galvenais avots) iedalās:1) dispozitīvās – nosaka subjektu uzvedības iespējamās robežas;2) imperatīvās – strikti nosaka izlīguma politiskos noteikumus;3) formālās – likuma konstitucionālā kārtība, tiesību procedūra;4) materiālās – vispāratzītas juridiskās normas, kas regulē konkrētās subjekta attiecības5) vispārējās – regulē attiecības starp visiem subjektiem;6) partikulārās – regulē attiecības starp diviem subjektiem. Līgumu apzīmējumi ir visdažādākie: konvencija, protokols, papildprotokols, harta, līgums, nolīgums, vienošanās, pakts, statūti, akts, deklarācija. u.c., to nosaukums nemaina juridisko nozīmi. Starptautiskie līgumi ir saistoši tikai dalībvalstīm. ST-ka līguma spēks attiecīgā jomā ir atkarīgs no tā dalībnieku skaita, līdz ar to, tie var būt: divpusēji un daudzpusēji līgumi. Literatūrā ir izteikts viedoklis, ka visus svarīgākos līgumus uzskata par vispārējiem – tie satur vispārēja rakstura normas, kuras nosaka daudzu dalībvalstu uzvedību nākotnē. Šāds skatījums izriet no iedalījuma – starptautiskie līgumi: tiesību jaunrades līgumos un kontraktos. Kontraktu būtība ir tajā, ka ir nosprausts konkrēts mērķis, kuru sasniedzot līgums ir izpildīts un izbeidzas. ST-ka līguma noslēgšanas kārtībai, tā legalitātei, spēkā stāšanās kārtībai, izbeigšanai, interpretācijai ir atsevišķa STT-bu nozare – ST-kās līgumtiesības.
ST principi ir imperatīvas normas (ius cogens), kuras ir radījušas visas valstis kopumā un no kurām nav pieļaujama atkāpšanās, pat valstīm savstarpēji vienojoties. ST principiem ir universāls raksturs, t.i., šie principi jāpiemēro valstīm visos savstarpējo attiecību aspektos. Tās ir galvenās ST normas, kuras salīdzinājumā ar citām normām ir daudz vispārīgākas un regulē pašus svarīgākos starpvalstu attiecību jautājumus. ST principiem ir augstākais juridiskais spēks, visām pārējām ST normām jābūt saskaņā ar tiem. ST principiem, kuri fiksēti ANO statūtos, ir vispārējs raksturs, tie ir juridiski obligāti visām valstīm, bez izņēmuma, pat ja tās nav ANO dalībvalstis. No ST pamatprincipiem izriet valstu – šo tiesību subjektu – tiesības un pienākumi. Interpretējot un piemērojot ST principus, jāņem vērā, ka visi šie principi ir vienlīdz ļoti svarīgi, ka tie ir savstarpēji saistīti, ka valstīm tie jāpiemēro vienādi un katrs princips ir jāizskata kontekstā ar visiem citiem principiem.
Svarīgi, lai principi STT sistēmā atbilstu tieši STT-bu sistēmas darbības īpatnībām. Tālāk, tiem jābūt iekļautiem un atrunātiem šajās tiesībās un jāgūst atzinība praksē to piemērošanā.
ST-kā ANO tiesa daudzreiz ir pamatojusi savus lēmumus tieši ar vispārējiem STT-bu principiem, piemēram, godprātība, tiesību neizmantošana ļaunprātīgi, atbildība par tiesībpārkāpumu.
Sākotnēji vispārējo tiesību principi STT-bu sistēmā nespēlēja lielu lomu. Situācija mainījās, kad vispārējo tiesību principu sistēmā sāka iekļaut cilvēka pamattiesības un citas demokrātiskas normas. Principi: cilvēktiesību ievērošanas un nodrošināšanas princips, tautu pašnoteikšanās tiesības, neiejaukšanās valsts iekšējās lietās, valstu suverēnā vienlīdzība, draudzīgas attiecības starp tautām, valstu suverenitātes un teritoriālās neaizskaramības ievērošana, godprātīgu saistību pildīšana, starptautisko strīdu mierīga noregulēšana, atteikšanās no kara propagandas.
Paražas - vēsturiski izveidojušās cilvēku darbības, kas regulāri atkārtojoties pārvēršas par ieradumiem, iemaņām, kas laika gaitā ieguvušās likumisku spēku. Paražas atbilst noteiktiem standartiem ar pareizi izvirzītu mērķi, kura sasniegšanai ir noteikti precīzi formulēti uzdevumi. Paražu tiesības – valsts sankcionē atsevišķas paražas un tās iegūst obligātu spēku. ST-kā paraža ir nerakstīta STT-bu norma, kas radusies ST-kajā praksē kā noteikums, kuram STT-bu subjekti atzīst juridiski obligātu raksturu.
Paražu tiesību normas pastāvēšanu nosaka: -Vienota valstu prakse, kas nozīmē, ka valstīm identiskās situācijās jārīkojas vienādi. Valstis rīkojas tā un ne citādi, jo uzskata, ka šāda rīcība ir obligāta, ka tas ir juridisks pienākums. Ir viedoklis, ka var pastāvēt arī nerakstītas starptautiskas paražu tiesības. Līdz ar to samērā grūti ir noteikt, ko jāuzskata par tiesisku paražu ST, ja konkrēti nezinām attiecīgās normas pieņemšanas vēsturi un vēsturisko attīstību. Paražu tiesību norma – vispārējs konsensuss starp valstīm – nosacījums, ka kāds konkrēts uzvedības modelis tām ir juridiski saistošs. Iedala: universālās un reģionālās.
ST-ka paraža = nerakstīta STT-bu norma, kas radusies ST-kajā praksē kā noteikums, kuram STT-bu subjekti piešķir (atzīst) juridiski obligātu raksturu.
ST-ka paraža ir specifisks STT-bu avots, kas atšķiras no ST-ka līgumapēc rašanās procesa un ārējās formas. Paraža iegūst juridisku nozīmi tāda procesa rezultātā, kad vienveidīgi un analogi rīkojas visas vai dažas valstis un no tā izveidojas stabila ST-kā prakse. Paraža nav ietverta juridiskā dokumentā, un tā nav skaidri formulēta. Tāpēc paražu normas grūtāk piemērot ST-ko attiecību regulēšanai, un vēstures gaitā tās pakāpeniski aizstāj ar līgumiem. Tomēr paražas kā ST-ko tiesību avota juridiskā nozīme ir tāda pati kā līgumiskās normas nozīme.
Ja valstis kā subjekti neatzīst par juridiski saistošu kādu noteikumu, kas radies kā paraža, bet tomēr praksē labprāt lieto šo noteikumu, tad tā nav paraža ar juridiska avota raksturu, bet gan tikai paradums vai arī ST-kas laipnības savstarpēja ievērošana.
Tiesas nolēmumi un doktrīnas. Tiesas nolēmums ir jebkāda veida tribunālu, tiesu un arbitrāžu spriedumi, atzinumi un citi nolēmumi, kuriem var būt nozīme jaunas lietas izspriešanā.
…