Pēc prokurora pārsūdzības Tadič Apelācijas palāta izanalizēja pirmās instances sprieduma pamatotību, balstoties uz četrām pozīcijām: Statūtu normas interpretācijas, starptautisko paražu tiesību satura šajā jautājumā, ANO ģenerālsekretāra ziņojuma un ANO DP locekļu viedokļiem. Gan pēc Dienvidslāvijas tribunāla 5. panta interpretācijas113, gan pēc starptautisko paražu normu satura analīzes114 Tribunāls secināja, ka diskriminatīvais mērķis piemīt tikai vajāšanai (šajā ziņā izvērstāk atkārtojot pirmās instances viedokli). Atšķirība no pirmās instances sprieduma parādās brīdī, kad Tribunāls, secinot ka šī interpretācija ir pretrunā ANO ģenerālsekretāra un DP viedoklim, izvēlas šos viedokļus neņemt vērā. Attiecībā uz ģenerālsekretāru Tribunāls norāda, ka viņa ziņojumam nav tiesiski saistošs spēks, bet tas drīzāk ir uzskatāms tikai par autoritatīvas interpretācijas avotu, turklāt pats ģenerālsekretārs visdrīzāk ziņojumā vienkārši aprakstīja noziegumus, nepretendējot uz jauna satura tiesiskas normas radīšanu. Attiecībā uz DP tribunāls norāda, ka šādu viedokli pauda tikai trīs no piecpadsmit DP locekļiem, turklāt jebkurā diez vai tādiem izteikumiem varētu būt nopietnāks statuss kā travaux pr?paratoires, kuri atbilstoši Vīnes konvencijai var tikt piemēroti teksta neskaidrības gadījumā. Šajā gadījumā, ņemot vērā teksta skaidrību un viennozīmīgumu, Tribunāls uzskata par iespējamu šos avotus nepiemērot.
Nobeigums
Šajā rakstā autors centās norādīt uz galvenajām iezīmēm, kādu starptautiskās tiesības ir piešķīrušas noziegumiem pret cilvēci. Neņemot vērā dažādu tiesu spriedumu autoritatīvo raksturu, autors vēlas atgādināt, ka pēc vispārēja principa noziegumiem tiek piemērotas tiesības ar tādu saturu, kādas tās ir bijušas nozieguma izdarīšanas laikā. Tādēļ lietas par Otrā pasaules kara noziegumiem var palīdzēt noteikt starptautisko krimināltiesību saturu 20. gadsimta 40. gadu pirmajā pusē, Ruandas un Dienvidslāvijas tribunālu lietās var meklēt atbildes uz jautājumiem par 90. gadu sākuma starptautiskajām tiesībām, bet attiecībā uz noziegumiem, kas notiek šobrīd, ir jāpiemēro mūsdienu starptautiskās tiesības. Lai gan, protams, būtiskas izmaiņas nenotiek, atsevišķu nozieguma apjomu noteikšanā notiek lēna attīstība, it īpaši ņemot vērā starptautisko cilvēktiesību attīstību. Tādēļ autors cer, ka šis raksts sekmēs arī Latvijas vēlmi piedalīties starptautisko tiesību attīstībā jomā, kur nav nepieciešami milzīgi resursu ieguldījumi. Iespējams, ka raksts noderēs arī starptautisko krimināltiesību piemērotājiem Latvijā, jo, pēc autora uzskata, līdzšinējā likumdošanas un tiesu prakse, ignorējot noziegumus pret cilvēci un kvalificējot 1941. un 1949.gada noziegumus kā genocīdu, ir tiesiskā pamatojuma ziņā ārkārtīgi neacīmredzama un draud ar zaudētām lietām Strasbūrā. Šo problēmu autors cer tuvāk analizēt turpmāk.
…
