Divi galvenie starptautiskās tirdzniecības politikas virzieni ir: brīvā tirdzniecība, kas novērojama, kad valsts atver savas ekonomiskās robežas, lai uzsāktu tirdzniecību ar citām valstīm. Otrs virziens ir protekcionisms, kas novērojams tad, kad valsts ar dažādu līdzekļu palīdzību ierobežo un kontrolē importu un eksportu, lai aizsargātu valsts intereses. Jāpiemin, ka daudzi mūsdienu ekonomisti atbalsta brīvo tirdzniecību, viņu viedokļa pamatā ir pieņēmums, ka brīvās tirdzniecības un absolūtās konkurences apstākļos tiek atvērtas tirgus robežas, ko var efektīvi izmantot gan nacionālajā , gan starptautiskajā līmenī. Taču, jāteic, ka starptautiskā tirdzniecība būtiski saasina konkurenci jebkuras valsts tirgū. Dažādu valstu uzņēmēju konkurencē potenciālie zaudētāji ir to valstu uzņēmumi, kas ir ekonomiski atpalikuši un kuriem ir raksturīga zema ražošanas efektivitāte. Tāpēc šādās valstīs nereti ar dažādiem speciāliem pasākumiem tiek veicināt eksports, tādā veidā cenšoties paaugstināt konkurētspēju, vai arī tiek aizsargāts valsts iekšējais tirgus, ierobežojot importu.1 Vispirms, jāteic, ka mūsdienās lielākā daļa zinātnieku iestājas par starptautiskās tirdzniecības liberalizāciju, t.i., par muitas tarifu samazināšanu, par citu tirdzniecības ierobežojumu samazināšanu. Līdz ar to vēsturiski viens no svarīgākajiem starptautiskās tirdzniecības ierobežojošajiem faktoriem ir muitas tarifi. Pēc definīcijas: tarifs ir nodoklis vai nodeva, kuru lieto starptautiskajā tirdzniecībā, lai regulētu preču kustību pāri valsts robežai. Savukārt, importa muitas tarifi ir nodokļu veids, kuru valsts piemēro no citām valstīm importētām precēm. …
