1.Starptautisko privāttiesību (SPT) jēdziens, priekšmets, sistēma.
1.1.SPT jēdziens un regulēšanas priekšmets.
SPT galvenais mērķis – novērst kolīzijas starp divu valstu likumiem.
SPT – tiesību disciplīna, kas reglamentē civiltiesiska rakstura tiesiskās attiecības ar ārvalstu elementa palīdzību.
Tās ir ne tikai kolīziju tiesības, bet arī salīdzināmās tiesības civiltiesiskā jomā, kas risina tiesību attiecības ar ārvalstu elementa līdzdalību. Pieskaita arī starptautisko civilprocesu.
SCP nodarbojas ar 2 jautājumiem. 1) jurisdikcijas izvēle jeb tiesu piekritības izvēle, tātad jautājuma noteikšana, kad un kā konkrētu lietu savā jurisdikcijā pieņem nacionālā tiesa un kad ārvalstu tiesa, lai šādu lēmumu būtu iespējams atzīt un izpildīt piespiedu kārtā. 2) tiesību izvēle.
SPT vispārējais uzd. ir noteikt dažādu valstu iekšējo tiesību pielietošanas robežas telpā.
Priekšmets – civiltiesiskās attiecības ar ārvalsts elementu.
1.2.SPT koncepcijas vēsturiskā attīstība.
Likumu kolīzijas jautājumi bija kļuvuši par aktuālu problēmu viduslaiku Ziemeļu un Centrālās Itālijas pilsētvalstīs, kur katrā bija savi likumi.. Tos papildināja vispārējo un romiešu tiesību normas, kuru uzdevums bija “aizpildīt robus” vietējos pilsētu likumos. Romiešu tiesības neregulēja SPT. Jāatsaucas uz Konstitūcijas (Constitutio Cunctos populos – Visas tautas konstitūcija) Justiciāna kodeksa 1.nodaļu – De summa trinitate. Konstitūcijai kā pielikums bija Akursija ~1250.g. sastādītais glosārijs. (piem., Boloņas pilsonis iesūdzētstiesā Modenā, tad viņa lieta netiks iztiesāta pēc Modenas likumiem, jo viņš nav šo likumu subjekts.) Constitutio Cunctos populus nav uzskatāma par SPT rakstisku avotu. Tā deva pamatu postglosatoru skolas attīstībai kolīziju tiesību jomā. Balstoties uz šo principu, tā saucamā statūtisma doktrīna ietekmēja SPT praksi Itālijā, Francijā, Holandē.
SPT iedeju attīstībā jau viduslaikos vairāki autori deva zināmu ieguldījumu.
Bartoluss 14.gs. – vai materiālās tiesības jāpielieto arī attiecībā uz ārvalstniekiem un vai šīs tiesības arī efektīgi darbojas ārzemēs.
D’Argentre 16.gs. – materiālās tiesības nosaka vienīgi personu statusu, zemesīpašuma statusu u.c. jautājumus. Šis trīsdaļīgais iedalījums uz ilgu laiku kļuva par vispārpieņemto viedokli.
Ulrihs Hubers 17.gs. – ikvienas valsts tiesības ir spēkā vienīgi savas valdības jurisdikcijas robežās un tās ir saistošas visiem pavalstniekiem, bet ne vairāk.
Kārlis Georgs fon vehters 19.gs. pilnīgi atteicās no trīsdaļīgās pieejas – tiesa drīkst vadīties vienīgi pēc skaidri noteiktiem lex fori (tiesas valsts likums) SPT noteikumiem, vācu jus commune, Gemeines Recht (vispārējie likumi). Ja to nav jāpielieto tiesas valsts materiālais likums.
F.K. fon Saviņjī 19.gs. – noteiktā valstī nebūt ne vienmēr pielieto vietējās lex fori materiālās tiesības, ja vien starptautiskā pieklājība neprasa pretējo. Ārvalstniekam tiesā jādod vienādas tiesības ar saviem pavalstniekiem. Starptautiskā pieklājība ir tāda valsts rīcība, kad tā līdzvērtīgi savām tiesībām pielieto citas valsts materiālās normas nevis piekāpības, bet gan ilgstošas tiesību attīstības rezultātā. Kā galveno kolīziju piesaisti pieņēma domicilu – likumiskā patstāvīgā dzīvesvieta.
Stanislao Mančīni 19.gs Saviņjī ietekmē balstās uz starptautiskā taisnīguma, valstu līdztiesības idejām un nepieciešamību pielietot ārvalstu tiesības pēc vienveidīgiem noteikumiem. Tiecās unificēt STP starptautiskajos līgumos. Hāgas SPT konferences dibināšanas iniciators. (- starpvalstu organizācija, LR pirms kara un atkal kopš 1992.g., statūti 1955.g.) Nošķīra publiskās no privātajām interesēm, privātās interese reglamentē tā valsts tiesības, kuras nācijai persona pieder. Ideju pārņem franči, Itāļi, spāņi, grieķi, turki, LR, A-Eiropas valstis, japāņi ieviešot civilkodeksos. Pilsonības principu ieviesa ne tikai ģimenes, bet arī mantošanas tiesībās.…
