10. Raiņa tiesību filozofijas koncepts (Eiropa, valsts, tauta, darbs, altruisms, laime, Raiņa kategoriskais imperatīvs u.tml.).
Rainis – uzskata, ka pakāpeniski saplūdīs valstis, tad kārta nāks arī tautām. Tikai cilvēku kopums var sasniegt tādas lietas kā valstiskumu, labklājību u.tml. Līdzīgi marksistiskiem uzskatiem, Rainis domāja, ka valsts pamatus Latvijā veidos proletariāts. Tāpat Rainis uzskatīja, ka ar laiku notiks tautu saplūšana. Ievērojamu vietu Raiņa daiļradē ieņem brīvība un cīņa par brīvība. Rainis uzskata, ka brīvība ir cilvēkam iedzimtas.
Raiņa tiesību filozofija – Rainis nav metafiziķis, bet dialektiķis, evolucionists dabas filozofijā un sociālevolūcijas piekritējs. Centās ieviest vācu sociāldemokrātu idejas Latvijā. Rainis uzskatīja, ka privātīpašums Latvijā ir vajadzīgs. Par valsti – lieto tādus jēdzienus kā “sociālistiska Eiropa”, “vienota Eiropa”, “federatīva Eiropa”, “Eiropas savienotās valstis”. Pakāpeniski saplūdīs valstis. Tad kārta nāks arī tautām. Rainis attiecībā uz Latviju, kā arī vispārīgi runājot izteica atziņu - lai veidotu valsti ir nepieciešama tautas griba. „Tautas” motīvs ieņem ievērojamu vietu Raiņa filozofijā. Viņš interesējas ne tikai par latviešu tautu, bet arī citu tautu galvenokārt brīvības centieniem un pašnoteikšanos. Rainis secina, ka lielās tautas izturas egoistiski pret mazajām tautām. Tomēr Rainis uzskata, ka lielām tautām neizdosies iznīdēt mazās. Cilvēce ir organizēta tautās, bet nevis pūļos. Tautu eksistenci nevar noliegt. Cilvēces nacionālam attīstības posmam nevar pārlēkt pāri, ielecot bez tautu kosmopolitismā. Ja kāds domā savādāk tas ir nedialektiski un neevolucionāri. Kā neiespējamu piemēru šādai domāšanai Rainis minēja narodņikus, kas uzskatīja, ka pārlecot pāri kapitālismam varēs Krievija uzreiz ielekt sociālismā. Rainis te saskata, ka krievi nevis ielektu sociālismā, bet tieši otrādi obščinā. Domājams, šajā laikā Rainim vēl nebija pieejams jēdziens kolhozs. Līdzīgi marksistiskiem uzskatiem, Rainis domāja, ka valsts pamatus Latvijā veidos proletariāts. Ētikas duālisms: Karot par lielāku peļņu – tas nav ētiski; Cīnoties par brīvību – tas ir ētiski.
Raiņa kategoriskais imperatīvs – Kategoriskais imperatīvs – Pamudināt snaudošs. Centrālais koncepts Imanuela Kanta morāles filozofijā. Imperatīvs paredz to, ka kāda darbība (vai bezdarbība) ir universāli saistoša, un tā nav atvedināma uz atsevišķu situāciju vai subjektīviem ieskatiem. Ja hipotētiskais imperatīvs kādu darbību pasludina par nepieciešamu, tad tikai attiecībā pret kādu atsevišķu nosacījumu, piemēram: „Man ir jānopērk maize, jo es esmu izsalcis”. Atšķirībā ko hipotētiskā imperatīva, kategoriskais imperatīvs kādu rīcību pasludina par universālu, nereducējot to uz atsevišķiem apstākļiem, vai cilvēka subjektīviem ieskatiem. Kategoriskais imperatīvs iesākas un noslēdzas sevī, neatsaucoties uz kādu ārēju nosacījumu. Kategorisko imperatīvu Kants izklāsta trijos formulējumos.
Darbs – runājot par darbu, izdala divus veidus:1) darbs paša darītāja labā;2) darbs sabiedrības, tautas, cilvēces u.t.t. labā. Cits iedalījums: fiziskais un ideoloģiskais darbs. Ideoloģisko un fizisko darbu var skatīt arī kā pretstatus. Fiziskais darbs ir ne tik vien grūts, bet arī mokošs un garīgi degradējošs. Ideoloģiskais darbs cilvēku ceļ, atraisa viņa iekšējo spēku. Rainis ideoloģisko darbu cieši saista ar fizisko darbu – tas ir nākošais darba līmenis. Vispirms cilvēks kalpo savam vēderam, pelnīdams maizi, taču, ja spēj pacelties augstāk, cīnās par saviem ideāliem, nākotni un tiesībām. Ideoloģiskajā darbā, ko Rainis izpauda dzejā, Rainis bija bezkompromisa maksimālists, ideālists, radikālis. Darba tautas brīvības cīņā, cīņā par tiesībām, viņš neredzēja kompromisus. Cilvēkam augsto ideālu dēļ jāspēj ziedot sevi, atteikties no visa, nerimties kamēr darbs nav pabeigts. Tautai, savukārt, ar joni jāpārmāca paverdzinātāji kungi, kas viņus izmanto par vēdera tiesu.
Laime – Rainis par laimi: Pēc laimes slāpst visa cilvēce; Mūžīga, nebeidzama personiska laime ir visas cilvēces gala mērķis; Nav jāgaida laime, kura nav paša darināta; Laime rodama tikai apmierinājumā ar sevi, kad pats savus spēkus esi lietojis, cik varēdams cēlā darbā; Laime ir atrodama, kad pats esi audzis caur saviem darbiem; Laime ir tā, kad esi pilns vīrs, šī vārda cienīgākā nozīmē, kam nav nevienam jāpateicas, nevienam priekšā jāklanās; Augstākā laime nav panākama katram par sevi, jo visa cilvēce ir jāved pretī laimei; Augstākais apmierinājums – nevis tikai sevi attīstīt, bet tad, kad cilvēks palīdz citiem un tos paceļ; Laime nav atrodama bezdarbībā un mierā, bet kustībā un centībā.
…
