Tiesību avots – speciāls juridisks termins tiesību ārējo formu apzīmēšanai, tas, no kurienes var “uzzināt” tiesību normu saturu.
Tiesību avots norāda ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu normatīvā veidā jeb padara vispārobligātu. Tiesību avotu pielietošana praksē un teorijā ir viens no fundamentālajiem jautājumiem, kas ir par pamatu tiesību saimju atšķirībām. Dažādos vēstures posmos ir dažādi tiesību avoti. Sākumā paražas jeb ieražas. Liela loma reliģijai (Bībelei, Korānam, Dieva gribas izpausmēm). Liela nozīme tiesību skolām, zinātnei.
Tiesību avotu iedalījums
Latvijas tiesību sistēmā ne visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupas.
Viena daļa no tiesību avotiem satur vispārsaistošas tiesību normas. Parasti tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par juridisko pamatu lietu izlemšanā. Tikai vispārsaistošas tiesību normas saturošus tiesību avotus var uzskatīt par patstāvīgiem tiesību aktiem. Pie šiem tiesību avotiem pieder normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, kā arī tādi nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas.
Otru grupu tiesību avotu veido tiesību avoti, kuriem ir sekundāra, pakārtota loma. Pēdējais apstāklis nebūt nemazina to nozīmi, jo lai pieņemtu kvalitatīvu lēmumu kā argumenti ir izmantojami gan normatīvie akti, kas nesatur vispārsaistošas normas, gan tiesu prakse, gan tiesību zinātnes atziņas, gan citi tiesību avoti. Atšķirība no pirmajiem, pēdējie ir atzīstami par tiesību palīgavotiem. Tiesību teorijā ir atrodama tiesību avotu grupēšana arī šādās kategorijās, piemēram, primārajos, komplementārajos un izskaidrojošos tiesību avotos vai pēc cita autora dalījuma tiek izdalīti obligātie avoti, ieteicamie avoti un pieļaujamie avoti.…
