Tiesības nozīme transformācijas perioda valstīs.
Ir grūti definēt tiesību jēdzienu, ja pat gandrīz neiespējami. Tiesības ir kā abstrakts veidojums, kas regulē sabiedrības sociālo dzīvi un kas ir veidojušās laika gaitā. Zināmā mērā ar tiesību palīdzību tiek kontrolēta sabiedrība, tiesības aizliedz slepkavošanu, zagšanu, kā arī veikt citas nelikumīgas darbības. Cilvēku attieksme pret tiesībām ir divējāda, proti, ir cilvēki, kas uzskata, ka tiesības ir radītas, lai viņas pārkāptu un citi cilvēki uzskata, ka ir tiesības, lai tās ievērotu. Mūsdienās izdala divus tiesību veidus – dabiskās un pozitīvās. Dabiskās tiesības ir to cilvēku tiesību kopums, kas ļauj eksistēt. Pozitīvās tiesības ir tiesības, ko cilvēki izveidoja laika gaitā un ar kurām tiek nodrošināta sociālā kārtība.
Mūsdienās, pēdējo gadu politisko pārmaiņu rezultātā tik pat kā vairs neeksistē tā saucamās sociālistiskās valstis, līdz ar to nepastāv arī sociālistiskās tiesību sistēmas. Taču būtu jāatzīmē, ka 20. gs 50-tie gadi padomju režīmā Latvijā ir atstājuši zināmu iespaidu tiesībās un tiesību struktūru kopumā. Sociālistisko valstu mērķis bija veidot komunistisku sabiedrību, kurā nebūtu ne valsts, ne arī tiesību un kura tiktu vadīta ar sociālistiskās regulēšanas metodēm. Tāpēc vienīgais sociālistisko tiesību avots bija likumdevēja revolucionārā darbība. Sociālistiskā tiesību sistēma bija milzīga pēc sava apjoma un savā būtībā pretrunīga. Tolaik tiesību normu ievērošanā bijā vairāk ieinteresēta valsts puse, nekā atsevišķi indivīdi, un tiesību normu pārkāpums nozīmēja rīcību pret sabiedrību. Tiesību normas pastāvēja galvenokārt teorētiski un praktiski netika pielietotas, bieži vien tām bija vienīgi deklaratīvs raksturs. Rezumējot varētu teikt, ka sociālistisko valstu tiesību sistēmai bija ārkārtīgi politizētas, centralizēts un piespiedu raksturs.…
