Kelzens ideālo formu redzēja kā hierarhiju, kur katra tiesību norma savu spēkā esamību smeļas no augstāka ranga tiesību normas. Hierarhijai ir viens izejas punkts, līdz ar to visa tiesību sistēma kļūst ideoloģiski vienota. Šādā sistēmā pretrunas nav iespējamas – tās ir tikai šķietamas. Tiesību normai būs juridisks spēks tad, ja tā būs savienojama ar pārējām. Pamatnorma kā ideoloģiskais pamats citām tiesību normām – pamatnorma nosaka visu citu normu juridisko spēku. Pamatnorma nav konstitūcija. Pamatnorma stāv augstāk par konstitūciju – no pamatnormas konkretizē konstitūciju, no konstitūcijas – likumus, utt. Ja zemāka norma neatbilst, tā nav spēkā esoša. Pamatnorma ir skelets, pēc kura sistēmai jādarbojas. Pamatnormas radīšana ir vienīgais brīdis, kad suverēns nodarbojas ar tiesību jaunradi. Suverēnam tajā ir pilnīga rīcības brīvība. Visos pārējos gadījumos nav tiesību jaunrade, bet tikai tiesību piemērošana – līdz ar to nav brīvas izvēles, bet jāievēro pamatnorma.
*Pamatnorma ir kā apriors hipotētisks jēdziens – tai nav nekādas saturiskās noteiktības un tā ir jebkuras tiesiskās konstrukcijas loģiskais un nepieciešamais kodols. Augstākā tiesību pakāpe – konstitūcija – savu nozīmīgumu smeļas tieši pamatnormā.
Pamatnorma var garantēt, ka visa tiesību sistēma ir harmoniski vienota. Sistēmā ar loģisku saistību nevar būt nekādu pretrunu. Jebkuras nepilnības tiek novērstas ar pareizu tiesību piemērošanu. Tiesību jaunrade un tiesību piemērošana ir viens un tas pats process. Jebkuras tiesību normas radīšana nav nekas cits kā augstākas normas piemērošana (sākot ar konstitūcijas radīšanu, tā ir tiesību piemērošana). Tātad Kelzena tiesību sistēma ir plašāka nekā tikai normatīvo aktu sistēma (Kelzens iekļauj arī piemērošanu – iekļauj arī tiesību piemērošanas aktus).
Tiesības atrodas nepārtrauktā dinamikā. Sistēma nepārtraukti attīstās.
Tiesību sistēmma ir tiesiskā kārtība – gan uz likumdošanas procesu, gan uz tiesību piemērošanu attiecas pamatnorma.
…
