18. Sociālistiskās (marksistiskās) tiesību skolas ietekme uz juridisko domāšanu.
Sociālistiskās tiesību skolas ietekme uz juridisko domāšanu ir jūtama sociālajās un kreisi orientētājās valstīs, tādās kā Vācijā, Skandināvijas valstīs. Pateicoties faktiskās vienlīdzības nodrošināšanas pieejai ir attīstījušies tādi tiesību institūti kā nodokļu tiesības, darba tiesības, izaugsmes iespējas, sociālā apdrošināšana un aizsardzība, pabalsti, pensijas, arodbiedrību kustības, dzimumu vienlīdzība. Darbojas sociālistiskais princips kā tiesību pārejošais raksturs, proti, valsts un tiesības ir tikai pagaidu parādība, un tās beigs pastāvēt, kad privātīpašums tiks atcelts pilnībā. Tiek noliegtas dabiskas tiesības, tā kā sociālistiskā ties.skola pretrunā ar dabisko tiesību skolu. Ievests sociālistisikais tiesiskums, proti, revolucionārā tiesiskā apziņa, tā Krievijā tika atcēltas cara tiesības, pēc kā atjaunoti, ja tās nav pretruna
ar revoluc.tiesiskai apziņai. Ievesta proletariāta diktatūra, kura atzīst diktatūru un teroru. Noteikts, ka augstākstāv. varas orgānu lēmumi ir obligāti zemāk stāvošajiem orgāniem. Valdoša ir Padomju Savienības Komunistiskā partija, kurai sabiedrībā ir virzošā loma, un kura partijai legāli ļāva iejaukties jebkurā sfērā, bez tam tika likvidēti varas dalīšanas principi. Valstij ir dominējošā loma, kurai ir pienākums rūpēties par saviem pilsoņiem, un kura uzņemas sniegt sociālās garantijas, kas izriet no faktiskās vienlīdzības nodrošinājuma idejas. LPSR konstitūcijā noteikts, ka kas nestrādā, tam nebūs ko ēst, kā arī nosaka algas sistēmu, norādot, ka katra pēc spējām, katram pēc padarītā darba, tādējādi, atziņa, ka visa pamatā ir darbs, ir viena no primārajām cilvēka izpausmes formām un pienākums. Valda plānsaimniecības princips. Vienlīdzības izraisītā nonivelēšana. Pārlieku liels pozitīvisms, notiek dzīves reglamentācija. Tiek veikta ietekmē uz cilvēka psiholoģiju, ievēsts dalijums pēc bagātiem, nabagiem, revolucionāri, kontrarevolucionāri, tie kas ir ar mums un kas ir pret mums, Rietumi, Austrumi utt. Padomju tiesības ir viens no poz.ties. radikālākajiem novirzieniem, tā likums ir vienīgais tiesību avots, un tiesību tālākveidošana nepastāv, taču notiek tiesību normu gramatiskā iztulkošana.
19. Suverenitātes izpratne Kārļa Dišlera valsts teorijā un suverenitātes jēdziena evolūcija saistībā ar ES
K.Dišlers izdala 5 ar valsti saistītus suverenitātes jēdzienus, proti: 1)Tautas suverenitāte ir saistāma ar demokrātiskām valstīm un tā nozīmē to, ka tauta tiek atzīta par visas varas avotu, kura piemīt visai tautai, taču ne vienmēr to visi var realizēt, respektīvi, dažas grupas kā nepilngadīgie, nepilsoņi, ārvalstnieki, kā arī pastāv vienkaršī politiski neaktīvie. Citā nozīmē tautas suverenitāte nozīmē patstāvīga tauta, kura nav politiski atkarīga no citas tautas, ir suverēna tauta. 2)Valsts orgāna suverenitāte ir politiski aktīvas un pilntiesīgas tautas daļa, ko sauc par valsts orgānu, kura reāli arī īsteno dzīvē tautas suverenitāti, piedalas politisko lēmumu pieņemšanā un vēlēšanās. 3)Valsts suverenitāte ir valsts patstāvība un neatkarība attiecībā ar citām valstīm, proti, tā darbojas ārpolitiskās attiecībās. Jēdziens ir politisks, taču, noformulējot to valsts konstitūcijā un citas valstis to atzīst starptautiskos līgumos, tas kļūst arī juridisks jēdziens. Primārā ir tautas suverenitāte, no kuras arī izriet valsts suverenitāte.4)Valsts varas suverenitāte nosaka valsts varu kā augstāko varu, pār tiesībām pastāvošu, juridiski neierobežotu, taču, tas nepastāv visās valstīs un nav savienojams ar tiesiskas valsts pamatprincipiem, jo tiesiskā valstī nevar būt subjekts, kurš stāv pāri tiesībām un kura vara nav tiesību ierobežota. Bez tam, nedrīkst būt vara, kura nebūtu no likuma noteikta, tātad ar likumu saistīta, no likuma ierobežota. 5)Tiesību suverenitāte raksturo tiesību augstāko varu valstī un īstā, reālā suverēnā vara valstī pieder tiesībām, jo likumi attiecas uz visiem tiesību subjektiem, un visi konkrētie valsts varas akti tiek pieņemti uz likumu pamata un saskaņā ar likumiem, jo tiesības ir augstākais normatīvais avots valstī, kuras tiek piemērotas un ievērotas, un gadījumā ja tie netiek ievērotas, neviena suverenitāte nerealizējas. Starptautiskā mērogā netiek realizēta valsts suverenitāte, ja nav tiesību suverenitāte.
Suverenitātes evolūcija kompetence ir viens no suverenitātes elementiem, kas visā valsts teritorijā ietver valsts pilnvaru, tiesību un pienākumu kopumu. Ja valsts daļu no savām funkcijām deleģē tālāk arī var runāt par suverenitāti. ES tiek deleģēta tikai daļa suverēnās valsts kompetences, proti, tauta kā juridiska persona izvēlas citas institūcijas, kas īstenos tās piešķirto kompetenci, bet visa suverenitāte netiek deleģēta. Līdz brīdim, kad ir iespēja izstāties no savienības vai starptautiskās organizācijas, pastāv suverenitāti, taču, suverenitāte ir zaudēta kad šādas iespējas nepastāv, tad var runāt par autonomiju. Šobrīd ES paredz, ka var izstāties no tās. Taču, ES ir tiesības pretī prasīt reālas kontroles sviras, gadījumā ja tauta kompetences daļu nodod pārnacionālai institūcijai kā ES.
20. Sabiedriskā līguma doktrīnas ietekme uz liberālo vērtību noformēšanos un konstitucionālisma izpratnes ģenēzi un evolūciju
Viduslaiku Eiropas filozofiskajā domā jau veidojās sabiedriskā līguma idejiskais pamats, kuras bija pārņemtas no antīkajiem laikiem, kur sabiedrība bija organizēta polisās jeb pilsētvalstīs. Politisko kopību Aristotelis attaisnoja ar cilvēka sabiedrisko dabu. Tad Romas republikas periodā izveidojas romiešu civiltiesības, kas ir kontinentālās Eiropas civiltiesību pamatā.…
