Vairāki faktori veicināja dabiskās tiesību teorijas atmodu 20. gadsimtā. Neparedzot šīs attīstības saprātīgus iemeslus, seko seši faktori (kārtība nav sevišķa), kas šajā attīstībā ir galvenie orientieri:
Pēckara cilvēktiesību atzīšana un to izpausme daklarācijās, tādās kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos, Vispārējo Cilvēktiesību Deklarācija, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Deli Deklarācija tiesiskumu 1959. gadā. Dabiskās tiesības ir iecerētas nevis kā „augstākās tiesības” konstitucionālo nederīguma izjūtu parastajās tiesībās, bet tās būs kritērijs, pēc kura novērtēs pozitīvās tiesības. Līdz ar to Vispārēja Cilvēktiesību Deklarācija runā tikai par tā kopīgu standarta sasniegumu(vai, franču takstos, kā par „kopēju ideālu, kas ir jāsasniedz”).
Nirembergas (Nuremberg) kara tiesu procesu ietekme, kuros noteikts princips, ka noteiktas darbības ir noziegumi neatkarīgi no tā, ka tās neaizskar īpašos pozitīvo tiesību noteikumus. Tiesneši šajos tiesu procesos neapelēja skaidri dabisko tiesību teorijai, bet to spriedumi pārstāvēja nozīmīgu principa atzīšanu, ka tiesību aktiem ne vienmēr ir vienīgā noteikšana par to, kas ir pareizi .
Rūdolfa Stammlera (Rudolf Stammler) un Džordža del Večio (Giorgio Del Vecchio) Neo-kantiānisms. Stammlers attīstīja ideju par dabiskām tiesībām ar „mainīgu saturu” (viņa principi ir relatīvi un izvērsti)- oficiāli izveidota bez satura. Del Večio teorija tuvinājās klasiskajām dabiskajām tiesībām- „autonoma individualitāte” ir viņa taisnīguma teorijas centrs; cilvēku eksistences kapacitātes palielinājums brīvai attīstībai, un tiesību aizsardzība, kas dabiski tām pieder, tādēļ ka saistīts ar viņu nolūku, bija svarīgākā sabiedriskā stāvokļa pienākums; stāvoklim, protams, nebija nosaukuma, lai darbotos pretrunā ar viņa nodomu, kam bija tikai pamatojuma esamība; un viņš raksturoja stāvokli, kas darbojās pretēji taisnīgumam viņa apziņā kā „vainīgais apgalvojums”.…