TIESĪBU TEORIJA: JĒDZIENS. PRIEKŠMETS UN NOZĪME
2 – Zinātniskās teorijas jēdziens un struktūra. Vispārējās tiesību teorijas
jēdziens.
Zinātne ir cilvēka darbības sfēra, kuras funkcijas ir izstrādāt un sistematizēt objektīvas zināšanas par īstenību; tā ir zināšanu sistēma, kura veltīta noteikta priekšmeta studēšanai. Pēc priekšmeta un metodēm zinātnes sistēmu veido:
1)humanitārās un sociālās zinātnes
2)dabas zinātnes
3)tehniskās zinātnes
Zinātnes pēc ievirzes un attiecībām ar praksi iedala:
Fundamentālās:
sabiedrības un dabas pamatstruktūru izzināšana
izzināšana notiek "tīrā veidā" neatkarīgi no iespējamā lietojuma
Lietišķās:
fundamentālo zinātņu lietojums
prakses problēmu risināšana
Teorija atspoguļo un izskaidro realitātes pietiekami lielu sfēru. Tā nesadala sīkumos un izskaidro plašu jautājumu loku.
Zinātniskā teorija ir loģiski organizēta zināšanu sistēma par pētāmā objekta vispārējiem un nepieciešamajiem sakariem un attiecībām, un šajā teorijā iekļaujas arī tiesību teorija.
Kā jau katra sistēma, tiesību teorija sastāv no šīs sistēmas sastāvelementiem, kuri šīs sistēmas ietvaros ir ļoti cieši loģiski saistīti. Teorija sastāv no elementiem. Teorijas kodolu sastāda ideja. Ideja (tiesību ideja) ir pamatā, galvenā doma, iecere, kas nosaka saturu kaut kam. Jo vairāk produktīvu ideju, jo lielāka iespēja atlasīt optimālāko ideju. Idejai piemīt sistēmu veidojošā īpašība. Pateicoties tai, ideja ir spējīga ap sevi noteiktā veidā organizēt dažādas zināšanu formas un vēlāk pateicoties tam izveidojās šo zināšanu formu sistēma. Svarīgākā no šīm formām ir zinātnes likumi.
Par likumiem sauc tikai tās sakarības un attiecības, kas satur sevī sekojošas pazīmes:
l. Vispārīguma – likumi sevī satur un izskaidro radniecīgu priekšmetu sakarības un attiecības;
2. Būtiskas attiecības un sakari (attiecības starp priekšmetu un parādību būtībām);
3. Nepieciešamās attiecības un sakari ( nevis nejaušas );
4. Atkārtojošās attiecības un sakari, kas atkārtojas vienos un tajos pašos apstākļos.
Likumi ir sakari un attiecības, bet ne katri sakari un attiecības ir likumi.
Vispārējā tiesību teorija ir vispārināta zināšanu sistēma par tiesībām un Tiesiskām parādībām, to būtību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā. Tā pēta tiesisko īstenību ( realitāti ) valstī.
Tiesību teorijas priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta.
Tiesību teorijas priekšmetu veido tiesību pamat likumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Tā pēta tiesību izcelšanās cēloņus, tiesību būtību, formas, funkcijas, sistēmas un citus ar tiesībām saistītus jautājumus.
Tiesību teorija ir sabiedriska, politiski juridiska, teorētiska un filozofiska (metodoloģiska) rakstura zinātne.
3 – Tiesību, attīstības un funkcionēšanas likumsakarības - tiesību teorijas
priekšmets, šo likumsakarību īpatnības.
Tiesību teorijas priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta. Tiesību teorijas priekšmetu veido tiesību pamat likumsakarības, to būtības izzināšanā nozīme un attīstība sabiedrībā..
Objektīvus procesus un parādības nosaka likumsakarības, bet tad, kad šīs likumsakarības izdodas izzināt un atspoguļot adekvātā formā, tad iegūst likumu - izzinātu likumsakarību. Visgrūtāk izzināt sociālās likumsakarības. Sabiedriskā dzīve ir ļoti mainīga un likumsakarības parasti ir apslēptas. Sabiedriskā zinātne nevar atklāt pietiekami daudz likumsakarību. Šo trūkumu jurisprudencē kompensē ar zinātniskajām kategorijām. Kategorijas parasti skaidro kā vispārīgus jēdzienus.
Kategoriālas attiecības zināma mērā ir likumsakarīgas attiecības. Ar kategoriju starpniecību juristi iegūst zināšanas par tiesiskas dzīves likumsakarībām. Jurisprudence izmanto kategorijas, kuras noderīgas tiesiskās dzīves raksturam, bet izmanto vispārzināma rakstura kategorijas. Tā kā daudzas kategorijas tiek izmantotas dažādās zinātnēs, tad jāatrod ir juridiskais aspekts un jāturas šī aspekta ietvaros.…
