1.Zinātnes un tiesību zinātnes vispārējā izpratne.
Pats par sevi saprotams, ka tiesību zinātne ir viena no zinātnes nozarēm. Lai gan tā pieder pie sociālajām zinātnēm, kurām ir sava specifika, tomēr vispārējās iezīmes tai ir kopējas ar visām citām zinātnes nozarēm.
Zinātne ir cilvēka darbības sfēra, kuras funkcijas ir izstrādāt un sistematizēt objektīvās zināšanas par īstenību; tā ir zināšanu sistēma, kura veltīta noteikta priekšmeta studēšanai. Pēc priekšmeta un metodēm zinātnes sistēmu veido: 1)humanitārās un sociālās zinātnes, 2)dabas zinātnes, 3)tehniskās zinātnes. Zinātnes pēc ievirzes un attiecībām ar praksi iedala: 1)fundamentālās-a)sabiedrības un dabas pamatstruktūru izzināšana; b) izzināšana notiek „tīrā veidā” neatkarīgi no iespējamā lietojuma. 2)Lietišķās-a)fundamentālo zinātņu lietojums, b)prakses problēmu risināšana. Tiesību (juridiskās) zinātnes pēc izziņas priekšmeta var iedalīt: 1) Vispārteorētiskās (tiesību teorija, valsts teorija utt.), 2)Nozaru (konstitucionālo, administratīvo, civilo utt.), 3) Starpnozaru (saimniecisko, transporta utt.), 4)Speciālās (kriminālistika,kriminālmeklēšana, likumdošanas tehnika utt.)
Katrā zinātnē laika gaitā izdalās 2 līmeņi: •empīriskais līmenis (izmanto empīriskās metodes, akcents izdarīts uz faktu sasniegšanu) un • teorētiskais līmenis (zināšanas tiek nostiprinātas zinātnisko kategoriju formā, tiek formulēti zinātnes principi un it sevišķi svarīgi ir zinātnes likumi
Dažas svarīgas zinātnes īpašības:
1)pateicoties zināšanu sistematizācijai tā kļūst par patiesu zināšanu sistēmu, kuras svarīgākie elementi ir likumi, principi, kategorijas u.c;…
