1.Zinātnes un tiesību zinātnes vispārējā izpratne
Zinātne – ir cilvēka darbības sfēra, kuras funkcijas ir izstrādāts un sistematizēt objektīvas zināšanas par īstenību; tā ir zināšanu sistēma, kura veltīta noteikta priekšmeta studēšanai. Pēc priekšmeta un metodēm zinātnes sistēmu veido : 1)humanitārās un sociālās zinātnes, 2)dabas zinātnes, 3)tehniskās zinātnes. Zinātnes pēc ievirzes un attiecībām ar praksi iedala 1)fundamentālās : a)sabiedrības un dabas pamatstruktūru izzināšana, b)izzināšana notiek tīrā veidā neatkarīgi no iespējamā lietojuma; 2)lietišķās : a)fundamentālo zinātņu lietojums, b)prakses problēmu risināšana. Teorija atspoguļo un izskaidro realitātes pietiekami lielu sfēru. Tā nesadala sīkumos un izskaidro plašu jautājumu loku. Zinātniskā teorija ir loģiski organizēta zināšanu sistēma par pētāmā objekta vispārējiem un nepieciešamajiem sakariem un attiecībām, un šajā teorijā iekļaujas arī tiesību teorija. Tiesību teorija sastāv no šis sistēmas satāvelementiem, kuri ir cieši saistīti. Teorijas kodolu sastāda ideja. Ideja – doma, iecere, kas nosaka saturu kaut kam. Jo vairāk produktīvu ideju, jo lielāka iespēja atlasīt optimālāko ideju. Idejai piemīt sistēmu veidojošā īpašība. Pateicoties tai, ideja ir spējīga ap sevi noteiktā veidā organizēt dažādas zināšanu formas un vēlāk pateicoties tam izveidojas šo zināšanu formu sistēma. Svarīgākā no šīm formām ir zinātnes likumi. Par likumiem sauc tikai tās sakarības un attiecības, kas satur sevī sekojošas pazīmes : 1)vispārīguma – likumi sevī satur un izskaidro radniecīgu priekšmetu sakarības un attiecības; 2)būtiskas attiecības un sakari: - attiecības starp priekšmetu un parādību būtībām; 3)nepieciešamās attiecības un sakari (nevis nejaušas); 4)atkārtojošās attiecības un sakari, kas atkārtojas vienos un tajos pašos apstākļos. Likumi ir sakari un attiecības, bet ne katri sakari un attiecības ir likumi.
2.Vispārējās tiesību teorijas jēdziens un priekšmets
Vispārējā tiesību teorija ir vispārināta zināšanu sistēma par tiesībām un tiesiskām parādībām, to būtību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā. Tā pēta tiesisko īstenību (realitāti) valstī. TT priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta. TT priekšmetu veido tiesību pamatlikumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Tā pēta tiesību izcelšanās cēloņus, tiesību būtību, formas, funkcijas, sistēmas un citus, ar tiesībām saistītus jautājumus. TT ir sabiedriska, politiski juridiska, teorētiska un filozofiska rakstura zinātne.
TT ir vispārināta zināšanu sistēma par tiesībām un tiesiskajām parādībām, to būtību, attīstību, funkcionēšanu un nozīmi s-bā. TT priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta. Tā veido tiesību pamat likumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība s-bā. Tā pēta tiesību rašanās, to vēsturisko tipu nomaiņa, tiesību būtību, V un tiesību formu evolūciju, tiesiskās apziņas un tiesiskās kultūras attīstību, f-jas sistēmu un citus ar tiesībām saistītus jautājumus. VTT priekšmeta specifika ir tāda, ka tie izstrādā jēdzienus (tiesības, tiesību avotus, tiesību normas, tiesiskās attiecības u.tt) ne tikai pašai VTT kā zinātnei, jurisprudencei kopumā. VTT priekšmets ietver – 1. Tiesību un to galveno komponentu (apziņa, attiecības) būtību un likumsakarības, 2. tiesību saistības ar V, ekonomiku, politiku likumsakarības, 3. Tiesību izzināšanas likumsakarības. TT pēta tiesisko realitāti V un kalpo par tiesisko pamatu visai jurisprudencei. Tiesiskās realitātes objektīvās likumsakarības ir VTT pētījuma priekšmeta galvenās sastāvdaļas. Šīs likumsakarības ir specifiskas, mainīgas un grūti izdibināmas. VTT nozīme - apkopo nozaru tiesību zinātņu pieredzi, skaidro jēdzienu, kas kopīgi dažādām nozaru tiesībām, izstrādā metodes un atziņas priekš nozaru tiesībām. VTT struktūra - * tiesību ideja, * tiesību doktrīnas, koncepcijas, * juridiskās kategorijas, * tiesību principi, * zinātniskās izziņas metodes. TT f-jas – teorētiski izzinošā f-ja., kas darbojas izmantojot spekulatīvo metodi un izmantojot apkopojuma metodi, ideoloģiskā f-ja, praktiskā – lietišķā f-ja, metodoloģiskā f-ja.
3.Vispārējās tiesību teorijas nozīme sabiedrības tiesiskajā dzīvē
TT priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta. TT priekšmetu veido tiesību pamatlikumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Objektīvus procesus un parādības nosaka likumsakarības, bet tad, kad šīs likumsakarības izdodas izzināt un atspoguļot adekvātā formā, tad iegūst likumu- izzinātu likumsakarību. Visgrūtāk ir izzināt sociālās likumsakarības. Sabiedriskā dzīve ir ļoti mainīga un likumsakarības parasti apslēptas. Sabiedriskā zinātne nevar atklāt pietiekami daudz likumsakarību. Šo trūkumu jurisprudencē kompensē ar zinātniskajām kategorijām. Kategorijas parasti skaidro kā vispārīgus jēdzienus. Kategoriālās attiecības zināmā mērā ir likumsakarīgās attiecības. Ar kategoriju starpniecību juristi iegūst zināšanas par tiesiskas dzīves likumsakarībām. Jurisprudence izmanto kategorijas, kuras noderīgas tiesiskās dzīves raksturam, bet izmanto vispārzināma rakstura kategorijas. Tā kā daudzas tiek izmantotas dažādās zinātnēs, tad jāatrod ir juridiskais aspekts un jāturas šī aspekta ietvaros.…
