Tomass Hobs (1588 – 1679), angļu filozofs. Pēc studijām Oksfordā bija mājskolotājs aristokrātu aprindās, daudz ceļoja, nodzīvodams ārzemēs sava mūža lielāko daļu. Francijā un Itālijā Hobs iepazinās ar matemātiskām dabaszinātnēm, kas lielā mērā noteica viņa filozofisko orientāciju. Hobs ir enerģisks un azartisks domātājs. Viņš ir devis vispilnīgākie izdomāto mēģinājumu padarīt dabaszinātnisko atziņu par pamatu vaislai mūsu zināšanai. Viņa radītā sistēma ir materiālistīga, bet tomēr dziļāka par citām šī veida filozofijām. Bez tam Hobsa darbi, uzrakstīti visai spēcīgi un skaidri, satur daudzus svarīgus loģiskus un psiholoģiskus aizrādījumus. Viņu var uzskatīt par īsto tā saukto angļu skolas nodibinātāju. It sevišķu iespaidu atstāja viņa ētiskie un politiskie uzskati. Hobsa sistēmai ir 3 daļas: par ķermeni (loģika un dabaszinātne), par cilvēku (psiholoģija un antropoloģija), par pilsoni (ētika un valsts filozofija). Līdzīgi Dekartam Hobsam ideālā filozofijas un zinātnes metode ir dedukcija – prāta konstrukcija izejot no zināmiem pamatfaktoriem, kurus pēc Hobsa domām var pieņemt diezgan patvaļīgi. Viņš iziet no tēzes, ka pasaules eksistences dažādības un izzināmības iemesls ir kustība. Ar šo kustību un bez tam vēl laiku, telpu un skaitli Hobs grib konstruēt visu pasauli. Par reālu atzīstams tikai tas, ko loģiski prasa šī konstrukcija; turpretim jutekliskās parādības uzskatāmas tikai par subjektīvu šķietamību. Cilvēks ir jāizskaidro kā mehānisms, izprotot arī dvēseles parādības kā kustības. Tā kā tādā gadījumā tās ir ietvertas cēlonisko sakarību rindā, tad nevar runāt par mērķtiecību un izvēles brīvību.…
