Tonijs Džads "Pēc kara"

Otrā pasaules kara jēga Eiropā bija Vācijas sakaušana, un gandrīz visi citi apsvērumi tika nolikti malā tik ilgi, kamēr cīņa turpinājās (124)1. Sabiedroto galvenās karalaika bažas bija paturēt citam citu karā un neļaut kādai no pusēm noslēgt separātu mieru. Pirmskara „nomierināšanas politika” bija pierādījums tam, ka nevar savstarpēji uzticēties un saistošs ir tikai kopējs ienaidnieks. Teherānas konferences laikā jau tika panākta principiāla vienošanās par pēckara Eiropas dalījumu. Vēl pēc gada Čerčils Staļinam piespēlēja „procentuālo vienošanos” – īstenībā tā bija tikai spēku sadale Balkānos un atsevišķām valstīm nebija nekādas nozīmes (125). To pašu varētu attiecināt uz Jaltas konferenci, kad Rietumi nodevīgā veidā atdeva padomju ietekmei Poliju, un citas mazās valstis starp Krieviju un Vāciju. Jaltas konferences laikā Staļinam jau nevajadzēja Rietumu atļauju, lai Austrumeiropā saimniekotu pēc sava prāta. Tādu situāciju nodrošināja pirmskara slepenie līgumi un sabiedroto rīcība kara laikā. Kā piemēru var minēt 1944. gada augustu, kad „Armija Krajova” Varšavā gaidīja palīdzību, bet Sabiedrotie neko nedarīja lai ietekmētu PSRS rīcību šajā situācijā. Sabiedrotie vienkārši negribēja zaudēt partneri karā pret Vāciju un poļu problēma šķita otršķirīga, kaut gan Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai tieši par vardarbību pret Poliju (126).
Pats smagākais bija Vācijas pēckara statusa jautājums, kura risināšanu apzināti novilcināja. Rezultātā pēckara Eiropas aprises noteica nevis karalaika vienošanās, bet okupējošo armiju aizņemtās teritorijas. …