1. “Ronja laupītāja meita”
Šī grāmata ir pasaka, kas attēlo galvenās varones izaugsmi, tās attiecības ar dabu, ar tēvu, ar Birku. Ļoti nozīmīgu vietu pasakā ieņem dabas apraksts dažādos gadalaikos. Grāmatā,manuprāt ir divi galvenie tēli – Ronja un daba.Lasot šo grāmatu var sacīt, ka Ronja ir dabas bērns, jo
Ronja piedzima pērkona naktī un tieši daba Ronjas dzīvē ieņem ļoti nozīmīgu vietu.Ronja nenojauta, ka piedzimusi laupītāju vadoņa Matisa ģimenē. Katru dienu vingrinādamās, Ronja kļūst “lokana un spēcīga kā ņiprs dzīvnieciņš, kas ne no kā nebaidās! Ne no pelēkajiem mošķuļiem, ne mežonīgajām harpijām, ne no apmaldīšanās mežā un ne no iekrišanas upē.” Ronjai patīk atrasties mežā un tur viņa uzturas arī caurām dienām....
2. „Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”
Stokholmas pilsētā, visparastākajā ielā, visparastākajā mājā dzīvo visparastākā zviedru ģimene ar nosaukumu Svanteson. Šajā ģimenē ir visparastākais tētis, visparastākā māte un trīs visparastākie puiši - Boss, Betana un Brālītis. "Es vispār neesmu parasts bērns," saka Brālītis. Bet tas, protams, nav taisnība. Galu galā pasaulē ir tik daudz zēnu, kuriem ir septiņi gadi un kuriem ir zilas acis, saplēstas bikses pie ceļgaliem, ka nav ko šaubīties: Bērns ir visparastākais zēns. Bosam ir piecpadsmit gadi un viņš labprātāk stāv pie futbola vārtiem nekā pie tāfeles, kas nozīmē, ka viņš ir arī visparastākais zēns. Betāna ir četrpadsmit gadus veca, un viņas bizes ir tieši tādas pašas kā citām parastajām meitenēm. Visā mājā ir tikai viena ne visai parasta būtne - Karlsons, kurš dzīvo uz jumta. Jā, viņš dzīvo uz jumta, un tas vien ir ārkārtējs. Varbūt citās pilsētās situācija ir atšķirīga, bet Stokholmā gandrīz nekad nenotiek tā, ka kāds dzīvo uz jumta un pat atsevišķā mazā mājā...
3. „Priecīga dzeguze”\ ”Pulkstenis ar dzeguzi”
Mazi bērni, brālis un māsa Gunārs un Gunilla, kuri bija slimi un kuriem bija jāguļ gultā, gandrīz katru minūti lūdza mātei lasīt pasaku, pēc tam nomainīt palagus, atnest paēst ut.t. Gunāram un Gunillai šķita, ka dienas rit šausmīgi lēni.Kad bērniem pavisam bija garlaicīgi,viņi mātei prasija:
- Mammu, cik ir pulkstenis?Viņiem gribējās dzirdēt, vai drīz skanēs omulīgais un uzmundrinošais pulksteņa ritms, paziņojot, piemēram, laiku, kad viņiem atnesīs sulu vai ruļļus, vai kad tētis atgriezīsies mājās no darba.Vienu dienu tētis sacija, ka nopirks bērniem savu pulksteņi, jo tad viņi vismaz vairs neprasīs, cik ir pulkstenis.Nākamā diena bija pilna Gunāra un Gunillas gaidu. Viņiem bija vēl grūtāk gulēt mierīgi gultā nekā parasti,jo viņi visu laiku domāja par pulksteni.Vakarā tētis beidzot atnāca mājās un atvēra līdzi paņemto paciņu, tajā bija pulkstenis ar dzeguzi. Dzeguze ar savu kņudināšanu informēja bērnus par to, cik ir laiks un viņi vairs netraucēja vecākiem ar saviem nebeidzamiem jautājumiem.
Nākamajā dienā izrādījās, ka dzeguze ir dzīva, tā var izlidot no pulksteņa, parunāties un pat dēt zeltas olas. Pēc laika,vecāki pamanīja,ka pateicoties pulkstenim ar dzeguzi, viņu bērni kļuvuši klusi un paklausīgi...
