Ņemot vērā Eiropā dažās aprindās diezgan izplatīto skepsi par lielas, relatīvi nabadzīgas musulmaņu valsts integrācijas perspektīvām, Eiropas Savienība izvirzīja stingrus nosacījumus, kuri līdz šim netika piemēroti nevienai citai kandidātvalstij. Tika paredzēta iespēja sarunas pārtraukt, ja tiks konstatētas nopietnas atkāpes no demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanas. ES arī paturēja tiesības permanenti ierobežot turku darba spēka kustības brīvību ES ietvaros. Turcija akceptēja šos ierobežojumus kā pieņemamu cenu par sarunu sākšanu.
Viena no smagākajām problēmām ES un Turcijas attiecībās ir domstarpības Kipras jautājumā. 2004.gada referendumā turki-kiprioti akceptēja ANO piedāvāto salas apvienošanas plānu, bet grieķi-kiprioti to noraidīja. Tomēr Kipras oficiāli atzītā (grieķu) daļa tika pieņemta ES. Vienu salas daļu – Kipras Republiku – kontrolē grieķu valdība, bet otras valdību atbalsta Turcija, kura neatzīst Kipras Republiku. Neskatoties uz vairākkārtējiem mēģinājumiem sarunās starp grieķu un turku kopienām panākt vienošanos, tas nav izdevies, un sala kopš 1974. gada ir sadalīta. Kipra ES sastāvā ir kopš 2004. gada, taču tieši grieķi tanī pašā gadā noraidīja ANO atbalstīto salas apvienošanas plānu.
Tas Kipras valdībai deva iespēju kontrolēt ES finansiālo palīdzību turku daļai, ko Brisele tai apsolīja kā balvu par pozitīvo balsojumu referendumā. 2005.gadā Kipras valdība izmantoja veto tiesības, lai nobloķētu 250 miljonu eiro palīdzības paketi. Tikai pirms dažām nedēļām tā piekrīta 139 miljonu eiro pārskaitīšanai ziemeļu, t.i. turku, daļai. Toties oficiālā Kipra kategoriski noraida Briseles priekšlikumus atvērt ziemeļu Kipras ostas un lidostas tiešai tirdzniecībai ar ES. Tajā pašā laikā, izpildot ES un Turcijas muitas ūnijas noteikumus, Ankārai jāatver savas ostas un lidostas grieķu Kipras kuģiem un lidmašīnām. ES pieļāvusi kļūdu, akceptējot sašķelto Kipru, jo salas apvienošanas perspektīvas tagad izskatās diezgan nereālas, bet Kipra ieguva papildus ietekmes sviras attiecībā pret Turciju. Ja Kipras valdība izvēlēsies izmantot šīs sviras, lai torpedētu sarunu procesu, tad, lieki teikt, sekas ES un Turcijas attiecībām var būt postošas.
Šo procesu un notikumu rezultātā, vērojama strauja lejupslīde ES popularitātē Turcijā. Pēc pēdējiem datiem, par Turcijas dalību ES iestājas 58% iedzīvotāju, kad pēc sarunu sākuma 2005.gada oktobrī šis rādītājs bija 73%. Valstī pieaug pesimisms un neticība, ka Eiropa pieņems Turciju savā klubā, pat ja tā izpildīs visas nepieciešamās prasības.
Ja tomēr Turcijas iestāšanas ES perspektīvas kļūs pārāk neskaidras, tas negatīvi ietekmēs iekšējo pārmaiņu gaitu, iespējamas pat atkāpes no reformu ceļa. Pilnvērtīgas ES dalības aizstāšana ar kādu citu formulu diez vai novedīs ES un Turcijas attiecības pilnīgā strupceļā, vai apdraudēs Turcijas stabilitāti. Taču tas noteikti nozīmēs zaudētu vēsturisku iespēju pilnā mērā izmantot priekšrocības, ko Turcijas iestāšanas ES sniegtu abām pusēm.
…
