Protams, pagāja gadi un es sapratu, ka šajā uzņēmumā nav nākotnes, jo laiki mainās, pasaule attīstās, taču īpašniekiem bija grūti mainīties laikiem līdz un pieņemt ko jaunu, tāpēc mēs izlēmām attiecības beigt, atstāju vietā kārtīgi apmācītu darbinieku un aizgāju citu ceļu, arī 9 no 15 kolēģiem sekoja man un aizgāja no darba pēc manis, jo esot jutušies, ka bez manis nav tas, kā bija. Atkal sāka valdīt haoss. Laikam tāpēc, ka darbinieku, kuru atstāju savā vietā- viņam ir tikai vēlme būt vadītājam nevis spēja būt vadītājam. Tam ir ļoti liela atšķirība- gribēt un varēt būt vadītājam.
Tagad esmu parasts ierindas darbinieks, taču es nejūtu gandarījumu par paveikto. Uzņēmumā ir vairāki vadītāji un vadītāju vietnieki, taču nejūtu nevienā no viņiem entuziasmu, aizrautību un acis nedeg par to ko viņi dara. Atnākt un atsēdēt savas darba stundas- vai tā ir dzīves jēga? Manuprāt, šis ir ļoti svarīgs faktors, lai kolektīvā valdītu labs mikroklimats. Darbinieki ņem piemēru no vadītāja, un, ja viņš ir ar vienaldzību par visu tad nekas labs nesanāks. Vismaz mani personīgi piesaista aktīvi, zinoši, harizmātiski cilvēki. Ja nejūties labi tur, kur esi , tad jāmeklē cita vieta. Vai strādāt vadītāja amatā tikai tāpēc, ka ir labs atalgojums un prestižs darbs? Tas laikam ir atkarīgs no katra cilvēka dzīves uztveres un ambīcijām. Dzīve ir tik īsa, lai darītu nemīlamu darbu tikai darīšanas pēc. Dzīvot un nejust gandarījumu par paveikto -vai tam ir jēga? Manuprāt, Latvijā vispār ir ļoti maz vadītāju līderu vai arī ir vadītāji līderi, kuri dara parastu ierindas darbinieka darbu.
…
