Valsts loma tirgus ekonomikā. Fiskālā politika, budžeta deficīts un valsts parāds

Kādas atšķirības ir starp keinsisma un monetārisma teorijām jautājumā par valsts lomu ekonomikā?
Atbildot uz šo jautājumu, uzreiz var apgalvot, ka galvenās atšķirības saistās ar dažādu instrumentu pielietošanu. Taču kopīgās iezīmes ir tādas, ka katra no šīm politiskās ekonomijas teorijām spēj ekonomiku vai nu stimulēt, vai ierobežot.
Fiskālā politika ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana ar mērķi nodrošināt makroekonomisko stabilitāti. Tās galvenie instrumenti ir valsts izdevumi sabiedrisko preču un pakalpojumu iegādei, transfertmaksājumi un nodokļu likmes. Fiskālās politikas galvenais uzdevums ir ekonomikas stabilizācijas un dažādu negatīvu parādību tautsaimniecībā, tādu kā ekonomisko resursu nepilnīga izmantošana vai palielināts pieprasījums pēc tiem, pārvarēšana.
Fiskālajā politikā izšķir- automātisko stabilizatoru politiku un diskrecionāro politiku. Pirmās uzdevums ir stabilizēt kopējo pieprasījumu valstī, ko īsteno, izmainot nodokļu likmes atkarībā no iedzīvotāju ienākumiem, kā arī nosakot un mainot kritērijus sociālo pabalstu saņemšanā. Savukārt, diskrecionārā politika ir apzināta manipulēšana ar nodokļiem un valsts izdevumiem, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi. Pārsvarā tie ir vienreizēji pasākumi, piemēram, pasākumi recesijas vai inflācijas plaisu likvidēšana ekonomikā.1
Monetārā politika ir centrālās bankas pasākumu kopums, kas rada izmaiņas naudas piedāvājumā un kredīta pieejamībā. Tās galvenie instrumenti ir operācijas atklātā tirgū, refinansēšanas likmes regulēšana un obligāto rezervju normas izmaiņas. Operācijas atklātā tirgū nozīmē valsts vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu, ko veic centrālā banka, lai regulētu naudas masu apgrozībā. Vērtspapīru pārdošana samazina naudas piedāvājumu, bet vērtspapīru uzpirkšana to palielina. …