Valsts suverenitāte, valsts jurisdikcija

Valsts suverenitātes jēdziens
Vārds suverenitāte cēlies no latīņu – “super”- virs, franču – “souverainete”, vācu – “Souveranitat“, - augstākā vara, varas augstākais rangs, tās neatkarība. Suverenitātes jēdziens attīstījies vēstures gaitā, par tā pamatlicēju tiek uzskatīts franču zinātnieks Ž. Bodēns. Pirms kļūt par neatkarīgu valstu konstitucionālu principu, tas pirmām kārtām bija politisks ierocis cīņā par varu feodālisma laikā. 18.gadsimta nogalē līdz ar ASV Neatkarības deklarāciju un Lielo franču revolūciju tika iedibināta tautas vai nācijas suverenitātes koncepcija, sākotnēji atsevišķās nacionālo tiesību sistēmās un pēc tam arī starptautiskajās tiesībās.
Valsts suverenitāte ir gan politisks, gan juridisks jēdziens turklāt tam ir būtiska nozīme gan konstitucionālajās, gan starptautiskajās tiesībās. Tas uz šo brīdi jau ir ieguvis principa raksturu, kurš pauž divu elementu “vara” un “augstākais” vienotību, kas mijiedarbojoties rada jaunu kategoriju tiesībās. Suverenitāte raksturo varas kvalitāti, tās pilnību un pakāpi. Valsts suverenitāte ir viena no valsts būtiskajām pazīmēm. Ar šo kategoriju apzīmē valsts likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas pilnību šīs valsts teritorijā. Valsts suverenitāti, realizējot pašnoteikšanās tiesības, izmanto attiecīgā nācija. Valsts ir viens no suverenitātes nesējiem jeb subjektiem, piemēram Latvijas republikas Satversmē atrodama tieša norāde uz to, ka suverēnā vara Latvijas valstī pieder Latvijas tautai, citās valstīs – nācijai u.c. Šie subjekti viens otru neizslēdz, jo tie var būt paralēli suverenitātes nesēji un vara, kā tās elements, katrā gadījumā tiek saprasta savādāk. Turklāt valsts ir tautas gribas institūcija tāpēc netieši ar tās starpniecību pilsoņu kopums realizē savu suverenitāti.

…