Politikā varas jautājums ir centrālais. 20. gs. arvien noteiktāk politiķi ieņēma dominējošās pozīcijas sociālo statusu hierarhijā. Latvijā politiskā vara ir galvenokārt līdzeklis, kuru izmanto tie, kam pieder ekonomiskā vara, lai īstenotu savu interešu aizstāvību.
Vara dominē atsevišķās sabiedriskajās attiecībās, bet izplatījusies tā ir praktiski visā sociālajā realitātē- arī izglītībā, mākslā, sportā.
Varas vispārējam raksturojumam var kalpot M. Vēbera atzinums: vara ir indivīda vai cilvēku grupas iespējas īstenot savu gribu kopīgā darbībā, pat, ja visi pārējie šo aktivitāšu dalībnieki pretojas svešās gribas izpausmēm. M. Vēbers izšķir un apraksta trīs varas tipus:
harismātiskā vara ( tā balstās uz līdera ārpusracionālām glorificētām spējām tieši emocionāli pakļaut citus, arī lielas cilvēku masas),
tradicionālā vara ( balstās uz ticību tradīcijas likumīgajam pamatojumam, uz konservatīvisma spēku),
racionāli legālā vara ( balstās uz “ārpuspersoniskiem” likumiem).
Varas mērķi un līdzekļi ir racionāli caurskatāmi eksistējošās tiesiskās sistēmas ietvaros.
Vai varai vienmēr jābalstās uz fizisko spēku? Var pieņemt, ka vēstures attīstības gaitā nepieciešamību un arī iespējamību pielietot fizisko spēku arvien vairāk pastarpina dažādas politiskās, ekonomiskās un tiesiskās attiecības. …
