Lai raksturotu sistēmas un metodes, kas valdījušas vēstures filozofijas laikmetā, jāsāk ar Džambistu Viko (1668. – 1744.) - Viņam vēl nav termina <>(šo terminu pirmoreiz filozofiski lieto Voltēres 1756. gadā). Viko, tiesību zinātņu profesors Neapoles universitātē. Viņs bija pilnībā skaidrībā par savu zinātnisko nodomu grandiozo plašumu.
Viņa galvenais darbs, kas nāca klajā 1725. gadā, saucas:”Principi di una scienza nuova intorno alla natura nelle nazione(Pamati jaunai zinātnei par tautu dabu).” Kā jauna zinātne te ir domāta vēsture, tā kā to izprata Viko.
Viko uztverē vēsture kā zinātne rodas tikai” līdz ar viņa darbu”;visi iepriekšējie darbi vēstures nozarē viņam izlikās kā juceklīga masa, zinātniskās metodes viņš tajos neredzēja.
Viko ir platoniķis, Platona sekotājs mācībā par idejām, viņš ir filozofiskā ideālisma pārstāvis. Proti viņš uzskata ideālo pasauli par īsto realitāti, bet redzamo īstenību tikai par patiesās realitātes atspoguļojumu. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi viņš uzskata par cilvēka apziņas radītā plāna realizāciju. Notikumu vēsturiskā gaita nav nekas cits kā process, kurā viss, kas iepriekš skatīts ideālā uztverē, ideālā plānā, iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojas vēsturnieka apziņā.
Vēsturnieks ir pārliecināts, ka vēsturē var panākt pareizu atdziņu, iedziļinoties sevī pašā, ka pētnieka apziņā jau ir visi principi, kas savā laikā noteikuši konkrētās vēstures gaitu, un ka sekojot šiem principiem, var attēlot cilvēces attīstības ainas.
Arhioloģijas, antropoloģijas un etnoloģijas toreiz vēl nebija, vēsturisku datu bija tikai tas mazumiņš, ko varēja izlasīt grieķu un romiešu darbos.
Viņš iesāk cilvēces kultūras vēsturi ar cilvēka zvēra dzīvi. Viņa pirmie cilvēki ir dzīvnieki, pie zemes saistītas, gandrīz četrkājainas būtnes, kas nekad nepaceļ acis pret debesīm. Viko skatās uz faktiem reāli un bez sentimelitātes: viņa mežoņi izveido pāreju no dzīvnieku valsts, viņos vēl nav <>.
Viko ir īsts Darvina un Hekeļa priekšgājējs. Zinātne nav sākusies, aprakstot arvien vairāk pieaugošos materiālus, plašie vispārinājumi nav radušies no atsevišķiem secinājumiem. Zinātne sākusies no vispārīgas idejas, faktus sameklēja it kā nojautas ceļā, zinātnieki tos vāca, ejot pēc pašu nosprausta plāna līnijām.
Viko izskaidrojums, kā cēlusies reliģija.Viko neredz reliģijā mūžīgu kategoriju, viņš uzskata to par vēstures faktu. Pirmatnīgo reliģiju Viko apzīmē par šausmu reliģiju, to iedvesušas bailes briesmīgo dabas parādību, it īpaši pērkona un zibens priekšā;niknie dievi, kas vajā cilvēku ir mežoņu fantāzijas auglis. Visa pirmatnīgā reliģija pastāv no simboliem, jītām, tēliem, žestiem, mīmikas, mēmām kustībām; cilvēka valoda vēl nav attīstījusies, rakstu nav, tos aizstāj zīmējums. Senajā reliģijā un mitaloģijā pirmoreiz parādās cilvēka būtiska īpašība – cildināt nepazīstamo.
Viko ar ģeniālu intuīciju izprata pirmatnējā cilvēka psiholoģiju. Mums ir pilnīga tiesība atzīt Viko par pamatlicēju etnoloģijai un folklorai, zinātnēm, kas uzplaukušas daudz vēlāk, XIX gs. otrā pusē.…
