Vēsturisks atskats uz bilingvismu

Bilingvālā izglītības attiecas uz gadījumiem, kas paredz mācību procesā izmantot divas valodas, turklāt valodu pielietošanas veidi un laiki mēdz būt dažādi. Šo pielietojumu vietu un laiku nosaka izglītības vai politikas mērķi, un tie mēdz būt visai atsķirīgi.

VĒSTURISKAIS ATSKATS UN BILINGVISMU

Gadsimtu laikā bilingvisms Eiropā bija viens no elitārās izglītības komponentiem un kalpoja valdošās šķiras bērniem, nodrošinot tiem spožas karjeras iespējas nākotnē. Tolaik izglītotajās aprindās sarunas par agrīnā bilingvisma iespējamo kaitīgumu nekad neizcēlās. Viena no augstākās šķiras pārstāvju privilēģijām bija prasme lietot valodu, ko “barbari” vai “bauri” nesaprata – tas paplašināja plaisu starp kārtām un nostiprināja augsmaņu iedzimto pārākuma sajūtu. Viduslaiku “skoloto ļaužu” sabiedrībā par instrumrnt, kas deva iespēju vienam otram zemākās kārtas zemniekam izrauties no savas kārtas un sākt veidot karjeru katoļu baznīcā, bija latīņau valodas zināšanas. Tas, ka nonācis līdz mums hroniku un zinātnisko sacerējumu veidā, tika rakstīts latīņu valodā – kura nevienam no viduslaiku autoriem nebija dzimtā. Pret daudzu valodu pratējiem sabiedrībā izturējās ar cieņu, īpaši sākoties Renesansei. Netika vilktas paralēles starp mīlestību pret dzimteni un valodu, kurā cilvēks runāja, patriotisms un ikdienā lietojamā valoda bija absolūti nesaistīti savā starpā.…