Pilsētu rašanās un steidzīgais augšanas iemesls bija amatniecības atdalīšanās no zemniecības. Pilsētas centās iegūt neatkarību, kļuva par pilsētām – komūnām, pilsētām – valstīm. Attiecīgi kopā ar pilsētu augšanu attīstījās arī tirdzniecība.
Viduslaiku pisētas, kuru telpu noslēdza mūri, baznīcas, torņi, kapelas, klosteri, rātsnami, kontori, ģilžu un cunfšu nami, slimnīcas, dzīvojamās ēkas, skolas u.tml., celtnes viena attiecībā pret otru veidoja noteiktu kompozīciju. To mērogs un ritms savstarpējā saistībā apvienojās augstākā vērtību sistēmā. Ciems izsaka piemērošanos videi, pilsēta – ražošanai. Viduslaiku pilsētu neizveidoja vienā dienā, to nemitīgi cēla, tā nekad nebija gatava, pabeigta, tās kompozīcija bija nemitīgs process.
Pirms pilsētas var kļūt pastāvīgas, ir 2 priekšnosacījumi: ir vajadzīga nepieciešamība pēc pilsētām, jābūt pārtikas apgādes pārpalikumam. Tātad jābūt dažādām ekonomiskām darbībām, kas rada indivīdu savstarpējo sadarbošanos, lai veicinātu dažādus pakalpojumus: darbības, kuras var sasniegt, ja ir liels skaits populācijas konkrētā zemes apgabalā, reģionā.