Vīna raudzēšana ir sākusies jau akmens laikmetā Mazāzijā — Melnās jūras un Vidusjūras krastos. Par šī pasaulē plaši pazīstamā vīteņauga izmantošanu stāsta kā hieroglifi, tā Bībele.
Vīns ir gan noliegts, gan dievināts. Ir ticības, kas aizliedz baudīt alkoholu, un ir kultūras, kurās vīns ir slavināts dzejā un dziesmās. Senie grieķi pateicās par dieva Dionīsa dāvanu cilvēcei — vīnogulāju; arī romieši bija priecīgi un par savu vīnadievu izvēlējas Bakhu. Ēģipte vīnogulāju aizgādnis bija Ozīriss.
Grieķi pirmie izdomāja paņēmienu, kā vīnu saglabāt: viņi salēja to krūkās, kuras cieši tika aizvākotas ar sveķiem. Benzolskābe, kas izdalījās no sveķiem, palīdzēja dzērienam saglabāties. Vēl arvien Grieķijā un arī citur tūristu iecienītās vietās, ka pats labākais tiek ieteikts baltvīns ar sveķu garšu.
Līdz ar tirdzniecības attīstību, saskaroties dažādām kultūrām, izplatījās arī vīnaudzēšana. Etruski bija pirmie Itālijas vīnogulāju kopēji, un Romas valsts laikā šos vīteņaugus saka audzēt ari pašreizēja Spānijas, Francijas, Vācijas un Ungārijas teritorijā. Spāņu konkistadori un franču ieceļotāji vīnu pārveda pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku, kur Andu apkārtnē un vēlāk arī Kalifornijā augsne bija kā radīta, lai tur audzētu vīnogulājus. Kad 17. gadsimtā vīnu sāka uzglabāt aizkorķētās stikla pudelēs, tirdzniecībai bija ziedu laiki.
Somija izsenis jau bija pazīstama kā alus un degvīna zeme. Vācu tirgotāji Somijā pamazām ieveda arī Reinas un Mozeles, Bordo un Burgundijas vīnu, šampanieti, portvīnu un madeiru.…
