3. Plaša slimības izplatība
COVID-19 strauji izplatījās visā pasaulē, tādēļ klīniskos pētījumus varēja pabeigt ļoti ātri, vien dažu mēnešu laikā. Piemēram, “BioNTech/Pfizer” vakcīnas klīnisko pētījumu otrā/trešā fāze, kurā tika iesaistīti 30 000 brīvprātīgo, sākās 2020.gada jūlija beigās. Jau septembra pirmajā pusē pētījumu bāze tika paplašināta līdz 44 000 cilvēku, bet oktobra nogalē bija iegūti pietiekami daudz datu, kas apliecināja, ka vakcīna strādā pietiekami labi. 2.decembrī “Comirnaty” vakcīna saņēma Lielbritānijas regulatora atļauju reģistrācijai ar noteikumiem, 21.decembrī tā tika reģistrēta ārkārtas lietošanai ES, bet 31.decembrī tā saņēma Pasaules veselības organizācijas rekomendācijas izmantošanai. Citādi tas būt ar salīdzinoši retām saslimšanām, kur ir nepieciešams ilgs laiks, lai izpētītu jaunā līdzekļa iedarbību uz pietiekamu cilvēku skaitu. Tiek uzskatīts, ka būtiskākās vakcīnu blaknes parādās divu mēnešu laikā pēc tam, kad ir sapotēts pietiekams skaits cilvēku. Vakcīnas pret COVID-19 visā pasaulē septembra vidū bija saņēmuši 3,4 miljardi cilvēku, no tiem 2,49 miljardi bija pilnībā vakcinēti. Latvijā šajā laikā pilnībā vakcinēti bija 800 tūkstoši cilvēku. No tā var secināt, ka būtiskākās blaknes jau ir pamanītas. Tas nenozīmē, ka nevar tikt atklātas vēl kādas ļoti, ļoti retas blakusparādības. Vakcīnas tiek uzraudzītas joprojām, taču ir acīmredzami, ka ieguvumi no vakcinēšanās ir lielāki nekā iespējamie riski.
Lai gan Covid-19 ir jauna slimība un īsā laikā radušās daudzas to izraisošā vīrusa mutācijas, pret šo slimību jau izstrādātas efektīvas vakcīnas. Taču joprojām ir slimības, kuru izraisītāji mainās daudz straujāk, tādēļ pat pēc vairāku desmitu gadu centieniem izveidot vakcīnas tās joprojām nav izgudrotas. Klasiskās ir tā saucamās novājinātu vai neaktīvu vīrusu vakcīnas. Tas nozīmē, ka vispirms ir jāsaražo pats vīruss, pēc tam tas jānovājina vai jānogalina. Lai radītu šāda veida vakcīnu, par vīrusu nav nepieciešams daudz zināt.Iemesli, kādēļ joprojām nav vakcīnu pret dažādām slimībām, piemēram, pret HIV, nav saistīti ar pašu vīrusu. Šajā gadījumā, lai izveidotos organisma imūnā atbilde uz vakcīnu, nepieciešama spēcīga imūnsistēma, taču HIV uzbrūk un novājina tieši šīs sistēmas šūnas. Vēl viena problēma ir HIV lielā mainība – tā ir daudz straujāka nekā koronavīrusam. Koronavīruss ir samērā pateicīgs objekts vakcīnas radīšanai, jo tā mainība ir lēna, lai gan mēs jau zinām vairākus tā variantus. Neraugoties uz atšķirībām, tie ir 99,9% savstarpēji identiski.
…
