Vispārīgā tiesību teorija

1. Tiesību izcelsme(kāda no teorijām).
Specifisks valstiskas gribas izpausmes veids, ar kuru palīdzību griba kļūst par tiesībām. Tiesību avoti vispirms ir normatīvie akti, ko izdod kompetentas valsts iestādes ,vai ko pieņēmusi tauta referendumā. T.a. ir valstisks akts. Svarīgākos tiesību avotu veidus nosaka attiecīgās valsts likumdošana. T.a. ir tādi juridiski akti, kas satur tiesību normas. Pie tiesību avotiem pieder arī tādi akti, kas apstiprina vai atceļ tiesību normas. Saskaņā ar šiem aktiem tiesību normas stājas spēkā vai zaudē juridisko spēku. Pie tiesību avotiem pieder arī juridiskie akti, kas groza tiesību normas. T.a. ir Konstitūcija,Satversme,noteikumi,instrukcijas,lēmumi u.c. Ārvalstu praksē t.a. vēl ir tiesu prakse, paražu tiesības, tiesību doktrīna.
2. Tiesību izpratne(kāda no teorijām).

3. Tiesību principi(kāds no principiem).
Tiesību normā izteiktās vadošās idejas, kas raksturo tiesību būtību un specifiskās īpatnības (kārtības, brīvības, likumības, miera, kompromisa humānisma, demokrātisma, atbildība par vainu, u.c. principi). Tie iedalās: vispārējos, nozaru un starpnozaru principos. Vispārējie principi – vadošās pamatidejas, kas atklāj tiesību kā sabiedrisko attiecību regulatora īpatnības kopumā. Nozaru principi – vadošās idejas, kas raksturo konkrētas tiesību nozares (civiltiesības, krimināltiesības u.c.). Starpnozaru principi – vadošās idejas, kas attiecās uz radniecīgām tiesību nozarēm.…