Kopsavilkums.
Katrs bērns pirmsskolas izglītības iestādē ir ar savu “Es” un katrs solis bērna attīstībā ir ļoti nozīmīgs. Pie tādas atziņas nonācu, veicot aktīvo mācību un audzināšanas praksi pirmsskolas izglītības iestādē.
Mūsdienu skolotājam ir jābūt radošam un jāatbilst tagadējam laikam un iespējām. Dažas nodarbības novadīju, tā kā man ieteica grupiņas audzinātāja (pedagogs ar 42 gadu pieredzi) un salīdzināju ar savām novadītajām nodarbībām, kurās darīju, tā kā man šķita pareizi, ļāvu bērniem būt radošākiem, pašiem izdomāt, kā to paveikt. Bērniem patīk radošās nodarbības to varēja ļoti redzēt, jo bērnu uzvedība bija savādāka. Bērni bija vairāk ieinteresēti paveicamajā uzdevumā. Bērni radošajās nodarbībās bija aktīvāki, lielāks prieks bija bērnu acīs, jo neviens nezināja, kāds būs rezultāts.
Protams bija arī uzdevumi, kur ir kāds konkrēts mērķis bet mazliet “izpušķojot” šo uzdevumu var panākt, ka bērnam šis uzdevums šķiet ļoti aizraujošs.
Savā prakses laikā un arī darbā izvēlējos daudzveidīgas metodes un paņēmienus, lai bērnus ieinteresētu un motivētu darboties. Novērojumu un pastaigu laikā izmantoju vārdiskās metodes: pārrunas par dabu, kas palīdz bērnam veidot estētisku attieksmi pret dabu, rodas dziļāka izpratne par likumsakarībām dabā. Precizē un sistematizē bērna pieredzi, audzina pozitīvu attieksmi pret dabu, māca mērķtiecīgi un loģiski domāt un spriest. Izmantoju arī praktiskās metodes: rotaļas dabā. Tās veicina atmiņas, uzmanības attīstību, aktivizē domāšanu, aktivizē un bagātina vārdu krājumu. …