Kas sagādāja grūtības:
Bērnu konfliktsituācijas dažreiz man sagādāja grūtības. Dažreiz nomierināju bērnus. Dāžreiz rosināju bērnus pašus tikt galā ar situāciju, nepiespiežoti piedāvāju problēmas risinājumu. Mudināju bērnus padomāt, kā jūtas cits kad viņu abižo. Bērniem ļauju iepazīt viņu emocijas. Piemēram, ja bērns ir dusmīgs, necenšos viņu nekavējoties uzjautrināt, vai nomierināt. Bet skaidroju: “Tu esi dusmīgs, tu drīksti dusmoties, tikai nedari pāri citiem, varbūt vēlies pabūt viens un paspēlēt kādu spēli? Tad piedāvāju bērnam iet patstāvīgi un izvēlēties interešu centru. Tā nav izteikti izolējoša vide, bet tomēr bērns ir nostāk no parējiem grupas bērniem un tā var tikt galā ar savām emocijām ātrāk un veiksmīgāk. „Vecumā no 2 līdz 3 gadiem bērns sāk apzināties sevi kā autonomu personu, jo ir apjautis savu ES, taču bērnam ir jāmācās kontrolēt savas emocijas, jo viņš bieži dusmojas. Bērns daudz ko nevar pateikt, jo nav vēl pietiekamas runas prasmes. Veidojas iekšēja spriedze, kas viegli pāriet dusmās. Šajā vecumā bērna dusmas ir viena no vecumposma īpatnībām.” ( Golubina, 2007, 181) Lai atrisinātu konfliktsituācijas, ir jāskatās uz to daudzpusīgi, izvērtējot visus apstākļus, bērnu emocionālo stāvokli, rakstura īpašības u.c. Analizēt konkrētu problēmsituāciju no visiem rakursiem, lai maksimāli pareizi rīkoties.
Nepieciešamie uzlabojumi:
Prakses vietā bieži nacās nomerināt raudošos bērnus. Bērnu vecumposms ir no 1.6 līdz 3 gadiem. Daudzi bērni neilgu laiku atpakaļ uzsāka bērnudārza gaitas un vēl ilgst adaptācijas periods. Es uzskatu ka šiem bērniem ir jāvelta vairāk uzmanības, bet grupas pedagogam nav daudz laika, jo bērnu ir daudz. Es centos pārslegt bērnu uzmanību no raudāšanas un no atvadīšanas ar vecākiem. Piedavāju bērniem dažādas rotaļas. Bet ar papildu uzmanību jābūt ļoti uzmanīgiem, bērns var pieķerties pie viena pedagoga un pēc tam nereāģēt vai atkāl raudāt kad atnāks cits pedagogs, tāpēc centos nepārspīlēt.
…
