Tiesības ir cilvēku dabiskās vajadzības, sabiedrības (cilvēka) apziņa, sabiedrības apziņas radītā tiesību ideja, sociālais taisnīgums, personas brīvība, un tās regulē cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības attiecības ar valsti. Tiesības tiek iedalītas atkarībā no tā, kādās attiecībās atrodas indivīds katrā konkrētajā gadījumā pret sabiedrību, kā vienu organismu, tiesības tiek iedalītas publiskajās un privātajās tiesībās. Pie publiskajām tiesībām pieder, piemēram, konstitucionālās tiesības, administratīvās tiesības, krimināltiesības u.c, bet pie privātajām tiesībām – civiltiesības, darba tiesības u.c.1
Publiskās tiesības – pauž valsts intereses, regulē tiesiskās attiecības starp valsti un dažādām personām, tiesību subjektiem nedod tiesības brīvi rīkoties un tiesību aizsardzības iniciatīva nāk no valsts puses. Privātās tiesības nosaka atsevišķu personu privātās intereses, regulē tiesiskās attiecības starp privātpersonām, kā arī starp privātpersonām un valsti. Tiesību subjekti savās tiesībās ir vienlīdzīgi, tiem ir alternatīvas rīcības iespējas un tiesību aizsardzības iniciatīvai jānāk no pašiem tiesību subjektiem.2
Administratīvās tiesības (turpmāk AT) ir plaša tiesību nozare, kas regulē attiecības valsts pārvaldes sfērā. Šo attiecību subjekti ir visai daudzveidīgi. Pie tiem pieder valsts pārvaldes iestādes – Ministru kabinets, ministrijas, dažādas pārvaldes, inspekcijas, dienesti, kā arī pašvaldības, kas īsteno vairākas valsts pārvaldes funkcijas. Tajā pašā laikā šo attiecību subjekti ir arī visi komercsabiedrības, citas institūcijas, Latvijas pilsoņi un citas fiziskas personas. Ņemot vērā šo attiecību daudzveidību un to dalībnieku lielo skaitu šī attiecību nozare ir visai sarežģīta. Tajā pašā laikā tā ir viena no vismazāk sistematizētām tiesību nozarēm.3
Prakses mērķis bija novērtēt AT un administratīvā procesa tiesību normu piemērošanas īpatnības konkrētā prakses vietā – Valsts Ieņēmuma Dienests Vidzemes reģionālā iestāde (turpmāk VID VRI).…
