Mazbērna perioda sākumā bērns sāk koordinēt roku un kāju kustības. Tā rezultātā viņa gaita kļūst drošāka, brīvāka un vieglāka. Trīsgadīgs bērns var brīvi iet pa kāpnēm uz augšu un leju, skriet, lēkt, kāpt. Būdams vienmēr kustībā, viņš trenē muskuļus. Tā kā mazbērna aiztures mehānismi nav vēl pietiekami attīstīti, viņš izdara daudz nelietderīgu kustību. Tas it sevišķi uzkrītoši ēšanas un ģērbšanās laikā. Tā paša iemesla dēļ ar viņu bieži notiek nelaimes gadījumi un kļūmes: uzgāž sev virsū mēbeles, sviež zemē mantas, apgāž traukus utt.
Sevišķi daudz kustību mazbērns izdara ar rokām. Viņš nēsā un svaida priekšmetus no vienas vietas uz otru, ripina bumbu, atver un aizver vākus, ievieto priekšmetus citu citā, apģērbj un tūlīt izģērbj lelles. Atšķirības starp zēniem un meitenēm ir vērojamas jau zīdaiņa vecumā. Zēni ir daudz agresīvāki kā meitenes, bet tas izskaidrojams ar dzimumhormonu darbību.
Zēni ir arī fiziski spēcīgāki kā meitenes. Bērns apzinās savu dzimumu un iemācās tam atbilstošo uzvedību, un apgūst sociālo lomu.
Raudāšana un smaids ir pamatveidi kā bērns pauž savu emocionālo stāvokli. Bērni ļoti labi jūt apkārtējo cilvēku emocionālās reakcijas. Saskarsmē ar pieaugušajiem bērns apgūst plašu emociju spektru. Pozitīvās emocijas veidojas ātrāk, jo bērnam ir vieglās tās kontrolēt un vadīt. Vecumā līdz diviem gadiem bērna emocijas ir pēkšņas un ātri pārejošas.
Rotaļās var parādīties naids un agresivitāte. Naids ir dabiska bērnu reakcija vecumā no l gada līdz 3 gadiem, kā atbilde uz negatīvu saskarsmi ar citiem bērniem vai pieaugušo, vai ari, ja pieaugušais nepievērš bērnam vēlamo uzmanību.
Bailes parādās tad, ja bērns nevar adaptēties jaunām pazīmēm vai notikumiem. Attīstoties intelektam, palielinās ari to iemeslu skaits, kas izraisa bērnos bailes.
Mēs ļoti maz zinām par emocijām, kas ir ļoti svarīgas bērna attīstībai. Tās ir izšķirošas visās cilvēku dzīves dimensijās. Emocijas nav vadāmas un kontrolējamas, kaut gan mēs spējam radīt priekšnoteikumus pozitīvām un vēlamām emocijām. Bērnam galvenais ir pozitīva saskarsme ar pieaugušo. Bērna attīstībai emocionāls kontakts, pieaugušo uzmanība, atzinums un ieinteresētība ir svarīgāki par dienā nopelnīto.
Bieži nākas dzirdēt: Neraudi, tu taču esi puika! Taču šim apgalvojumam nav pamatojuma, jo ikvienam – gan puišiem, gan meitenēm – ir tiesības justies bēdīgiem, sāpinātiem un izraudāties, ja tā paliek vieglāk. Cita lieta, ja ģimenē vai noteiktā kultūrā ir šāds uzstādījums – zēni nedrīkst justies vāji. Kad emocijas izprastas, pieaugušajiem vajadzētu palīdzēt un iedrošināt bērnus nosaukt emocijas vārdā, kas ļautu mazajam saprast, kas ar viņu notiek un kāpēc dažādās situācijās viņš jūtas tik atšķirīgi. Ar laiku bērniņš mēģinās pateikt pats, kā jūtas, un saprast, kādās situācijās viņš jūtas priecīgs, bet kas liek justies bēdīgi.…
