Sociālā pedagoga prakses atskaite

Bērna pilnvērtīgai attīstībai nepieciešama ģimeniska vide, vecāku mīlestība, sapratne un piederības sajūta. Tieši ģimenē bērns mācās un saskaras ar tur valdošajām vērtībām, normām un tradīcijām, apgūst sava dzimuma sociālās lomas. Katram bērnam ir jārada apstākļi apgūt sociālās prasmes un iemaņas, kā arī socializāciju. Bērna izglītošana un audzināšana ir fundaments viņu tālākai dzīvei un profesionālajai darbībai. Skola ir nākamais posms, kur notiek process, kas ietver mērķtiecīgas organizētas mācības un audzināšanu. Tajā bērns attīstās aktīvi mācoties, darbojoties, saskarsmē ar citiem bērniem un pieaugušajiem, apgūstot sabiedriskās uzvedības normas, savstarpējo attiecību stilu un rīcības paradumus. „Visi tie procesi, kas norisinās sabiedrībā, atspoguļojas bērnos un skolā kopumā. Mācību vidi nav iespējams izolēt no apkārtējās fiziskās un emocionālās vides” [9.,86.] Ģimenes videi un sociālajam statusam ir ievērojama loma izglītībā. Praksē ir pierādījies, ka zems sociālais un materiālais stāvoklis ģimenē, kurā aug bērns, kļūst par nopietnu šķērsli panākumiem izglītībā. „Ja ģimene tās nelabvēlīgās mikrovides un sociāli ekonomisko apstākļu dēļ nelabvēlīgi ietekmē bērnu izglītības procesu, tad nozīmīgu lomu iegūst attiecīgu dienestu darbība izglītības sistēmas ietvaros.”[11., 58.] Ģimenes vērtības un atmosfēra tajā nosaka to, kā veidosies bērna pašattīstība un pašrealizācija. Bērna pilnvērtīgai attīstībai svarīga loma ir apkārtējo attieksmei, bērna vietai ģimenē, tā tiesībām un pienākumiem, kas veido bērna pašvērtējumu, pašapziņu un attieksmi pret apkārtējo. Liela loma bērna personības attīstībai un pašrealizācijai ir arī izglītības iestādēm. Pēdējos gados Latvijā ir saasinājušās daudzas demogrāfiskas un sociālas parādības, kā ārlaulības dzimstība, bezdarbs, mirstība darbspējas vecumā, nabadzība, alkoholisms un dažāda veida atkarības u.c. Šīs negatīvās parādības būtiski ietekmē ģimenes stabilitāti un mazina vecāku rūpes un atbildību par bērniem. Līdz ar to pieaug bērnu skaits, par kuriem vecāki nerūpējas. Dzīves pieredze rāda, ka daudzas ģimenes šajos sociāli ekonomiskajos apstākļos netiek galā ar saviem bērnu audzināšanas un aprūpes pienākumiem, citas nemaz to nevēlas un nedara, jo trūkst zināšanu un vēlēšanās to darīt. Nelabvēlīga vide ietekmē bērna attīstību. Bieži vien skolās ir redzams, ka bērni no nepilnām un nelabvēlīgām ģimenēm uzsākot skolas gaitas, nevar iekļauties skolas kolektīvā, tiem ir zems pašvērtējums, kā arī zems zināšanu un prasmju līmenis. Tie ir bērni ar nespēju koncentrēties darbam, nelīdzsvarotību, agresīvām izpausmēm un sociālo iemaņu deficītu. Daļa bērnu no šādām ģimenēm nav fiziski, sociāli un intelektuāli sagatavoti skolai. Katrā Latvijas skolā ir sastopami šādi bērni, kuriem būtu nepieciešama sociālpedagoģiskā korekcija. Šīs funkcijas daļā Latvijas skolu, internātskolu un bērnunamu realizē sociālie pedagogi, lai palīdzētu ģimenēm bērnu izglītošanā un audzināšanā. „Sociālā pedagoģija ir īpaša pedagoģijas nozare, kura risina resocializācijas nepieciešamos uzdevumus, kad skolas un ģimenes pedagoģija ar saviem resursiem nespēj nodrošināt „cilvēka tapšanu par cilvēku” [2., 8.] Sociālpedagoģiskā darbība tiek organizēta, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem, kuri nav saņēmuši pietiekamu audzināšanu un izglītošanu ģimenēs, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī bērniem un jauniešiem ar dažādiem fiziskiem un garīgiem traucējumiem. Pēdējos gados Valstī ir parādījušies tā saucamie „ielu bērni”. Tie ir bērni, kas dažādu apstākļu dēļ neapmeklē skolu. Izglītības iestādēs netiek organizēts profilaktiskais darbs, kas ir orientēts uz palīdzību tiem bērniem, kuriem ir sociālas uzvedības un vērtīborientācijas novirzes, bet kuri nav pametuši skolu. Trūkst iestāžu sociālajai rehabilitācijai un tām piemērotas izglītības programmas. Valstī netiek pievērsta pietiekama uzmanība riska ģimeņu un nelabvēlīgo ģimeņu problēmām un bērnu audzināšanai tajās. Riska ģimenes – ģimenes, kurām ir nepietiekoši minimālās iztikas līdzekļi, arī nepilnās ģimenes, kurās pašās ir radušās savstarpējo attiecību problēmas, t.sk. pret bērnu. Nelabvēlīgās ģimenes – alkoholiķu, bezdarbnieku ģimenes, kā arī ģimenes ar ļoti zemu izglītības līmeni, kurās neatgriezeniski jaunais cilvēks tiek dezorientēts sabiedrības vispārpieņemtajā vērtību skalā. [19.,44.] Šajās ģimenēs komunikācija notiek reti, bērni nav emocionāli pieņemti un aizsargāti. Bezdarbs, naudas trūkums un dažādi parādi rada depresiju vecākiem un spriedzi ģimenē, kas tiek uzkrauta arī bērniem. Katrai no šī tipa ģimenēm nepieciešama sociālpedagoģiskā pieeja, lai resocializētu ģimenes locekļus un samazinātu sociāli nelabvēlīgos riska faktorus. Valstī nav iespējams visām nelabvēlīgām ģimenēm pārtraukt vecāku varu, bērniem atrast jaunu ģimenisku vidi kur normāli augt un attīstīties. Daudzos gadījumos šīm ģimenēm ir vajadzīga palīdzība un izņemt pilnīgi bērnu no ģimenes nav nepieciešams. Tādos gadījumos pašvaldībām bērniem ir jānodrošina ārpusģimenes aprūpes iespējas bērnunamos un internātskolās. Šādiem bērniem skolās vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Ar viņiem vajadzētu strādāt speciālistu komandai – sociālajam pedagogam, psihologam, klases audzinātājam, skolotājam, un mediķim, katram bērnam veidojot speciālas individuālās korekcijas programmas un plānus, realizējot sociālpedagoģisko darbību. Jāsāk būtu ar katra bērna un viņa ģimenes apstākļu rūpīgu iepazīšanu, un ņemot to vērā, pareizi izvēlēties mācīšanas un audzināšanas saturu, kā arī darba metodes un paņēmienus. [13,.159.] Jelgavas 4.pamatskolā darbojas sociālais pedagogs, kas palīdz bērniem no nelabvēlīgām un mazturīgām ģimenēm, kuru vecākiem nav pārtraukta vecāku vara. Sociālpedagoģiskā darbība skolā tiek vērsta uz bērna un ģimenes resocializācijas jautājumu risināšanu, lai kompensētu ģimenes un skolas pedagoģijas nepilnības bērna vispusīgai attīstībai un personības veidošanai. Skolā tiek īstenota bērnu sociālpedagoģiskā korekcija, risināts socializācijas jautājums, organizēts preventīvais darbs, lai novērstu riska faktorus un palīdzētu bērniem, kuri dažādu apstākļu dēļ nav saņēmuši pilnvērtīgu izglītību un audzināšanu ģimenēs. Šo darbu skolā organizē, vada un īsteno sociālais pedagogs, kopīgi ar skolotājiem, psihologu, sociālajiem darbiniekiem-audzinātājiem un skolas mediķi. Sociālpedagoģiskās darbības īstenošanai skolā ir izveidoti bērnu individuālās korekcijas un rehabilitācijas plāni, speciālas programmas darbam ar bērnu un ģimeni [12.,63]. Prakses mērķis: Attīstīt un pielietot Sociālā pedagoga teorētiskās zināšanas un profesionālās iemaņas praktiskajā darbā ar skolēnu un viņa ģimeni individuālā līmenī, atrisinot konkrēto skolēna problēmu Jelgavas 4.pamatskolā. Prakses uzdevumi: 1. Iepazīties ar iestādes darba specifiku (funkcijām, uzdevumiem, darba organizāciju). 2. Attīstīt profesionālās prasmes darbā ar skolēnu un viņa ģimeni individuālā līmenī. 3. Iemācīties identificēt skolēna pamatvajadzības, sociālos apstākļus, problēmas un veikt to novērtēšanu. 4. Attīstīt prasmes sastādot skolēna sociālās aprūpes pakalpojuma plānu, izveidojot sociālpedagoģiskās darbības programmas. 5. Veidot profesionālas attiecības ar skolēnu un viņa ģimeni. 6. Vērot sociālā pedagoga (bērnu tiesību aizsardzības speciālista, bāriņtiesas darbinieka u.c.) darbu skolā; 7. Prakses laikā strādāt starp profesionāļu komandā un veidot ciešu sadarbību ar pārējiem sociālā darba speciālistiem. 8. Praktiski pielietot Vispārējās cilvēktiesības un ētikas normas praksē. 9. Analizēt sociālpedagoģiskā darba metodes; 10. Visus novērojumus fiksēt prakses dienasgrāmatā. Prakses darba autore savu prakses darbu ir sadalījusi divās daļās: I.Teorētiskajā; II.Praktiskajā.