Dzejnieks, prozaiķis. Īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis. Dzimis 1901. gadā Rīgā, miris 1950. gadā. Pirmā pasaules kara laikā bijis bēgļu gaitās Krievijā. Pirmos dzejoļus publicē 1925. gadā. Studējis medicīnu Maskavas universitātē un Latvijas Universitātē. Strādājis par skolotāju Drabešos. Brīvvalsts laikā Čaka vārds saistīts ar jauno autoru žurnāliem "Jauno Lira", "Trauksme" un mākslinieku apvienību "Zaļā vārna". Čaks ir izcilākais 20. gadsimta 20.-30. gadu latviešu dzejas reformētājs, radījis gan modernistiskus dzejoļus par dažādām Rīgas nomalēm un tipāžiem, gan latviešu strēlnieku epu “Mūžības skartie”, kas apbalvots ar Annas Brigaderes prēmiju (1940). Mūža pēdējos piecus gadus bija spiests rakstīt arī sociālisma celtniecību slavinošus dzejoļus, kuri tomēr izpelnījās oficiālās kritikas nosodījumu. Aktīvi darbojies teātra, kino un tēlotājas mākslas kritikā. 2000. gadā Rīgā, Lāčplēša ielā 48/50, atklāts Čaka memoriālais dzīvoklis. Kopš 2001. gada iznāk "Čaka gadagrāmata", nodibināta A. Čaka balva autoriem, kas kādā no mākslas jomām radījuši Rīgai veltītus darbus vai arī pētījuši un popularizējuši Čaka daiļradi.
Čaks bija pirmais latviešu rakstnieks, kura darbos tik izteikti jūtama pilsētas tēma, salīdzinot ar agrāko latviešu literatūru, kurā vairāk aprakstīta lauku dzīve. Savu pirmo dzejas krājumu Čaks izdeva 1925. gadā, kas bija veltīts Rīgai un tās dzīvei. Šī dzeja aizskāra tēmas un tēlus, kas iepriekš nebija attēloti latviešu dzejā - pilsētas nakts dzīvi, bezpajumtniekus, prostitūtas, nabadzību un pat ūdens noteku cauruli. Savos darbos Čaks parāda savu dziļo mīlestību uz Rīgu tādu, kāda tā ir, kas ir īpaši parādīts tituldzejolī no krājuma "Sirds uz trotuāra".…
