Cilvēka anatomija ir zinātne, kas pēta ķermeņa formu un uzbūvi saistībā ar tā funkciju, kā arī ķermeņa attīstības likumsakarības.
Mūsdienu anatomija pēta formu un uzbūvi tās savstarpējā sakarībā ar funkciju, attīstības vēsturi (organisma ontoģenēzi un filoģenēzi) saistībā ar apkārtējo vidi.
IV gs. p. m. ē. - Hipokrāts
Hipokrāts – ievērojamākais grieķu filozofs un ārsts, kuru līdz pat mūsdienām uzskata par medicīnas tēvu. Hipokrāts ir “šķidrumu teorijas” pamatlicējs, viņam pieder traktāts par cilvēka ķermeņa uzbūvi.
Viņš pirmais izvirza teoriju, ka cilvēks slimo nevis tāpēc ka tā grib dievi, bet slimības radās pēc dabiskiem iemesliem.
Hipokrāts lika pamatus dietoloģijai; ārstēšanā izmantoja burkas un vannas, pielietoja apmēram 300 zāļu līdzekļu gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes.
Galvenais Hipokrāta princips – nekaitēšanas princips - paliek par noteicošo arī mūsdienās.
Pēc Hipokrāta anatomiju virzīja uz priekšu arī Aristotelis, Herofils, Erasistrāts, Avicenna, Klaudijs Galēns.
1514. – 1564. g. – Andrejs Vezālijs
Andrejs Vezālijs bija pirmais, kas saka sīki pētīt cilvēka ķermeni, izmantojot līķi. Viņš uzrakstīja vispusīgu darbu par cilvēka anatomiju, kas bija pamatota uz tiešu cilvēka ķermeņa pētīšanu.
Savā darbā viņš precīzi aprakstīja skeletu, saites un muskuļus, asinsvadus un nervus, iekšējos orgānus un smadzenes. Darbs grāva tūkstošgadīgās autoritātes, lauza baznīcas aizliegumus un lika apšaubīt Vezālija priekšteču gudrības.…
