Baroks mūzikā
Baroka mūzika, kas attīstījās no 17.gs.sākuma – 18.gs.vidum, savu nosaukumu ieguvusi no tajā laikā valdošā stila arhitektūrā un glezniecībā.
Baznīcā radās kantāte un oratorija (vokāli instrumentāli darbi, kurus izpilda koris, orķestris un solisti. Kantāte ir mazāka apjoma darbs.)
Parādās tādi žanri kā concerto grosso(lielais koncerts), svīta (daudzdaļīgs darbs), fūga (daudzdaļīgs skaņdarbs, kam pamatā ir īsa tēma), partita (īsu skaņdarbu svīta), opera(krāšņs, izklaidējošs mūzikas žanrs).
Mūziķi parasti darbojās ne tiki kā komponisti, talantīgākie un veiksmīgākie strādāja par kapelmeistariem vai mūzikas direktoriem galmos, kur rakstīja mūziku galma vajadzībām. Tādi komponisti bija Džovanni Batista Lulli Luija XIV galmā Francijā, kā arī Georgs Frīdrihs Hendelis Džordža I galmā Anglijā.
Otra liela mūziķu grupa bija baznīcas mūziķi, kas strādāja lielākajās baznīcās un komponēja mūziku dievkalpojumiem – Johans Sebastians Bahs.
Cita mūziķu grupa sastāvēja no pazīstamiem dziedātājiem un instrumentālistiem. Talantīgākie no viņiem devās garos koncertceļojumos, piemēram, Antonio Vivaldi kā vijoles virtuozs bija pazīstams visā Eiropā.
Pilnveidojās instrumenti, popularitāti ieguva vijole.Vislielāko atzinību vijoļmāksla ieguva Itālijā. Izcilākie vijoļbūves meistari darbojās Kremonā –Nikolo Amati, Andrea Gvarnēri, Antonio Stradivāri.
Otra populāra instrumentu grupa bija pūšaminstrumenti: flauta, fagots un oboja, mežrags, trompete.
Liels baroka laika atklājums bija taustiņinstrumenti : klavesīns un ērģeles.…