Cilvēks daoismā
Cilvēks nav pasaules centrs. Pasaule ir dievības izpaudums, Dao nospiedums.
Cilvēks ir viens no smilšu graudiņiem okeāna krastā, viena no dabas sastāvdaļām. Taču šim smilšu graudiņam, atšķirībā no citiem, ir sava griba.
Patiesajam cilvēkam jāprot ar izpratni dzirdēt, viņam ir jābūt piemīlīgam, godīgam, atklātam, nopietnam.
Cilvēks pats sevi attīsta, lai dotu visiem cilvēkiem mieru, drošību, kārtību.
Naidu tāds atmaksā ar taisnīgumu un netikumību ar tikumību. Svarīga ir darba mīlestība, rakstura noteiktība un jūtīga sirdsapziņa. Jāprot labas manieres un pieklājīga izturēšanās.
Daoistu ideāls – būt kā ūdenim, kurš piemērojas un tek kā dabas lielā plūsma.
Rasas pilē jāprot saskatīt Visumu.
Dzīvei raksturīga vienkāršība, patmīlības pārvarēšana un savu iegribu samazināšana.
Daoists neuzspiež savus uzskatus citam.
Sacensība bieži vien ir vēlēšanās būt tādiem, kādi mēs neesam un nevaram būt. Tieši nesacenšoties, cilvēks spēj paveikt visas lietas, bet nepārtraukta sāncensība viņu pamazām sagrauž.
Dao notiek visur, tas ir visur klāt (Austrumu mākslā Dao nereti ir migla).
…
