ZIEMA
«Kad putni dziedāja zaros, labība auga laukos un zāles viļņojās pļavās, saulei bij kur pastaigāties, un pati no dabas krāšņuma iedegusies, tā to apkampa pīpeņu dzeltenām rokām. Bet visam apguļoties, aizejot un novīstot, tā aprāva savu gaismu, kā aprauj pienu govs, kad to izdzen vājās ganībās. Saule aizgāja uz laimīgākām krastmalām, kur tās deviņiem dzelteniem zirgiem bij barības papilnam.»
«Sals, žņaugdamies ap kokiem, spieda ārā no tiem pēdējo mitrumu, un aizmigušo zaru dvaša pārvērtās baltā sarmā, un aukstumā tie stāvēja svinīgi, līdzīgi paradīzes dvēselēm, kas, tērptas nededzinošās ugunīs, ir aizmirsušas visas zemes atmiņas.»
«Un kā sudmalās rāmam laikam pastāvot apstājas visi darbi, tā arī Straumēnos tie sarāvās ar ziemas atnākšanu, un sevišķi svētdienās ļaudis nezināja ko darīt, un garlaicība, tikpat nekustīga kā saules spīdums istabas plānā, viņus pārņēma.»
Ziema ir laiks, kad visi lauku darbi ir padarīti un daba «aiziet gulēt», tāpēc viss šķiet drūmāks un pelēcīgāks. Ļaudīm iestājas sava veida garlaicība.
«Sals aizzīmogoja visus dzīvības avotus, un tāpat kā vasaras lielā karstumā ļaudis vairījās no āra, tā tagad uz ceļiem neredzēja ne braucēja, ne gājēja, un slieču iečirkstēšanās atskanēja tik dikti, ka likās — pasauli satricina plīstoša pērkona troksnis.»
«Sals un sniega kuplums ziemā norādīja uz saules karstumu un druvu kuplumu vasarā.»
«Un kad zeme bij sasalusi un cieta kā krams un vējš ap to plēsdamies dzina pa gaisu ledainus un melnus putekļus, visi kāroja sniega vienmuļīgo baltumu, kas atkal savienotu mājas ar mājām kā zāle pavasarī.»
Poēmā dažviet pamanāmi gadalaiku pretstati, kas ļauj salīdzināt spilgtākās iezīmes katrā sezonā.
«Visiem likās, ka – tikai citādā veidā – ir atgriezušās maija dienas ar pieziedējušiem ķiršiem un ābelēm, kad arīdzan zem tiem varēja staigāt kā zem baltām velvēm.»
Ziema Straumēnu ļaudīm arī atgādināja par gaišo laiku pavasarī. Bargas ziemas laikā vēl joprojām valdīja pozitīvisms un prieks.
…
